neesot jau gan smuki stāstīt vecus jociņus, bet lai jau...
Tātad.
Jau n-tos gadus dzīvo kāda krievu ģimenīte, viss jau zināms, tā teikt - rutīna. Abi darbos, skriešanās, karjeras kāpnēs, sazinās ar īsiem zvaniem, konkrētām īsziņām, bez liekiem vārdiem.
Kādu dienu viņa saprot, ka būs mājās vēlu, jo vēl viena plānošana, un sūta viņam SMS: "budu pozže, kupi na užin kuricu"
Atpīkst vīra atbilde: "horošo"
Krietni vēlāk, kad plānošana rit pilnā sparā, visiem galvas kūp, iepīkst vēl viena vīra ziņa: "celuju"
Kaut ko tādu, negaidītu un sen nedzirdētu ieraudzījusi, viņa aizmirst par sapulci un vispār par visu apkārtējo pasauli un aizgrābta driķē atbildi: "!!!dorogoi ļubimij ja tebja tože krepko celuju i očeņ ļubļu" utt. utjpr...
Nav ilgi jāgaida līdz vīra pīkstienam: "dura, ja sprosil kuricu celuju iļi polovinku?"