Interesanta diskusija- katrs "velk" līderisma pozitīvas izpausmes sava rakstura ievirzē, bet savus priekšniekus tā labi nozākā!!
Bet aizdomājos, ka tā īsti nevienu līderisma piemēru nevaru minēt, izņemot, protams, sevi, nu, kā jau kārtīgam cilvēkam tas pieklājas. Bernudārza un skolas vecumā līderismu nopērk vecāki saviem bērniem, ar mantām, končām. Padomājiet, padomijas laikos, vai skolās bija kaut viens bērns ar radiem ārzemēs un bez pielūdzēju bara?
Un vēl interesantāk- piemēram, kāds teicamnieks, kuru klasē tā ne īsti pat ieredzēja, ārpus skolas bija totālo atmarozku bara neapstrīdams līderis, vidē, kur viņa prāts nespēlēja nekādu lomu, drīzāk neprāts un pohujisms.
Domāju, ka katrā augsnē izaug savs koks, tāpat arī katrā vidē būs savs līderis, labāk patīk vārds "autoritāte", tas man labāk saprotams. Atceros no pērnā gada, Ivanāns, "līderis ģērbtuvēs", kas satur komandu- fiziskā vidē fiziski attīstīts līderis. VAi arī, te gan neminēšu vārdus, kādā Latvijas augstskolā kāds profesors, kurš slimo ar fizisku kaiti, starp pārējiem profesoriem neapšaubāma autoritāte, ja viņus abus samainītu ar vietām, no kaut kāda līderisma nebūtu ne smakas. Un arī Kambala, ja tā pareizi saprotu, tā īsti nemaz līderis komandā nav?
Un kāda džeka teicienu pirms n-tajiem gadiem "ja budu strog, no spravedļiv, i soldati buģet meņa uvažaķ."
Jā, starp citu, par armiju- seržantiem. Bija kāds seržants, kurš bija pat stingrāks par pārējiem, bet, ja citiem seržantiem bijām gatavi rīkli pārgriet pie izdevības, tad viņam- nu, viņu tiešām cienījām. Varbūt, tas no tā, ka viņam bija tas iedzimtais līderisms?
Man palags sanāca.
0
0