... ja par autiņiem, tad man ir patiess stāsts par zādzību, kura nenotika.
Treknajos gados (ne principā treknajos, bet savos personīgi treknajos) viens manas iepriekšējās dzīves šefs braukāja ar divām mašīnām.
Ar vienu (lielu un resnu kreisleru) pie partneriem siltajās (un ne tik ļoti siltajās) zemēs un pie lepnākiem Rīgas un citu provinču čomiem, bet citviet ar senu jo senu žigulīti. Tādu, kam logu stikli neturas augšā, tamdēļ noķīlāti ar visu, kas pa rokai; tādu, kam stikla tīrītāji sen nekustas, durvis (izņemot vadītāja) neslēdzas ne no vienas puses; tādu, kuru iedarbināt prata vien pāris cilvēki un kas varēja pēkšņi sadomāt un ielas vidū ne no kā apkust (un kaut vai iepūt tu viņam... ).
Noteikti ar žigulīti šefs brauca vakaros mājās - kreislers paliek pie kantora aiz žoga un apsardzes uzraudzīts, žiguli pamet Rīgas centrā sētā pie mājas.
Tad nu šefs gaidīja, kad kāds to mantu ievēros un paņems, sekojoša sludinājuma teksts jau bija izdomāts:
"Nelaimīgais automašīnas tādas un tādas ieguvējs par simbolisku atlīdzību var saņemt tehnisko pasi un oriģinālās atslēgas".
Sludinājumu publicēt nenācās. Žigulis beidza dzīvi lūžņos.