Meklējot optimālo risinājumu starp savu darīšanu un spečuka piemeklēšanu un apmaksāšanu, jāuzmana un jāregulē tie svari, kas pašam/pašai starp ausīm. Ļoti vienkārša -- pirmajā acu uzmetienā! -- ķibele: ne jaunam, bet labam, nepārspīlēti labi uztaisītam japāņu džipiņam priekšējā luktura lampu nomainīt. Nopērku, atskrūvēju, ielieku, saskrūvēju. Nedeg! Atnāk palīgā cits, pietiekami liels praktiķis visās galvenajās dzīves jomās. Atskrūvējam, nomainām, saskrūvējam. Nedeg! Kaitinoši! Aizbraucam pie ilgi stažēta autoelektriķa. Gudrs, -- rādi, kā dari! Tikko lobīšu lampu no iepakojuma, seko pedagoģisks uzbļāviens: neaiztiec! Izrādās, japāņiem tās lukterlampes tik smalkas, ka nedrīkst ņemt rokā kaut ar it kā sterili mazgātām rokām: mūsu liktās abas lampas paspēja izdegt, jo japāņlampas izdeg, tikko uz to stikla nonāk minimāls uz pirkstiem esošo tauku/sviedru daudzums! Tādēļ japāņu lampas iesprauž, kur jāsprauž, no kartona iepakojuma neizņemot! Mūžu dzīvo, mūžu mācies... Kura dzimuma pārstāvis/pārstāve šo fiziski nesarežģīto būšanu būtu veikusi, galīgi nebija iz svara, -- zināšanu vajadzēja.
0
0