bet varbūt nav tik traki...
varbūt šī atziņa <esmu bijusi cietumā> nākusi tikai PĒC TAM: ja tajos garajos gados kāds būtu mēģinājis apgalvot/iegalvot - "tu taču sēdi cietumā - par glupību, par vājumu, par gļēvumu... " - cilvēks būtu kategoriski sašutis - TU KO?!?

Šitam ar var piekrist. Varbūt nebija ar ko salīdzināt. Pieradumam liels spēks. Un nu tik saprasta patiesība...

   .. paga, paga, ube...
kāpēc "nu tik saprasta patiesība"? gan jau arī garajos gados BIJA patiesība (katrreiz sava patiesība).

Dzīvojot daudz gadus ir gan prieki, gan bēdas. Dažkārt domājam - man tak iet labāk kā ... viņai, kaimiņienei, draudzenei... it kā ir labi. Bet pēc šķiršanās rodas jaunas sajūtas, neiepazītas. Un reizēm ir tik labi, ja apzinies ieguvējs, ne zaudētājs.

Lasu un domāju. Skumji, Piektdien, ja cilvēks, vienalga sieviete vai vīrietis, kopā nodzīvo pusi mūža un var pateikt tikai to... cietums. Varbūt to runā vēl nepārgājis aizvainojums, vēl nenorimušas šķiršanās peripetiju mieles? Jo man, teiksim, bijis Tavam stāstam visai līdzīgs gadījums tajā ziņā par tiem 24 gadiem... Nnnnnnnē, tā bija dzīve. Ar mīļumu, ar satikšanu, ar kopīgām rūpēm, ar kopīgām nodarbēm. Jā, arī ar kašķi savureiz. Kur nu bez tā.
Tepat diskusijās nesen izskanēja doma, ka sievietes savu potenciālo partneri zemapziņā ar tēvu salīdzina... Es teiktu, ka ne tikai ar tēvu. Es domās arī ar bijušo vīru salīdzinu. Un labi, ja kāds līdz tai latiņai tiek. Vai līdzvērtīgu latiņu pats savu noliek. Gadās viens otrs, kurš ne tikai līdz latiņai nesniedz... bet kaut kur pa apakšu rāpo...
Ar cietuma uzraugu taču mēs nesalīdzinātu. Vai ne?    

Piekrītu Ingrīdai, laulību par cietumu nosaukt nevaru, vismaz es savējo.

man domāt, par to cietumu tās ir mirkļa emocijas tūlīt pēc šķiršanās... atvieglojuma sajūta, brīvības un jaunas dzīves garša utt. Gan jau cilvēks visu pārdomās un saliks pa plauktiņiem un sapratīts, ka tajā cietumā arī kas labs ir bijis...    

visu jau iepazīst salīdzinājumā. bet gan tas, ka svēto laulību uztver kā cietumu, kamēr tajā sastāv, gan tas, ka to tā uztver tūlīt pēc šķiršanās, nav nekādi labie rādītāji.             

Lai priecatos par brivibu, pirms tam cietums obligats. Bet noziedznieki tendeti tur atgriesties...

Paturpinot Ingriidas rakstīto par salīdzināšanu. Salīdzinot pats sliktākais ir tad ja tas tiek afišēts, tiek teiks redzi man tēvs(māte)varēja šito un šitā, viņš(viņa ) mācēja to un šito utt. Tas ļoti morāli grauj otru cilvēku. Ne visi cilvēki ir spējīgi sasniegt augstos līmeņus visās lietās lai cik censtos. Runājot šādus pārmetumus tiek aizmirstas esošā cilvēka labās īpašības, to uzskata par pašsaprotamu. Rezultātā cilvēks sabrūk un pretreakcija var būt neprognozējama.    

Dīvaini... nafig vajag 24 gadus tad kopā mocīties... jāsaka - pašas vainīgas!

Bet tas jau tāds emociju radīts spontāns teiciens par to cietumu. Bet brīvības garš ir salda, jā          

Malipka... zini mani trīs gadus turēja kazarmās, tā teikt sava veida cietumā, bat kaut kā atpakaļ nevelk  .

Vienmēr jau ir tā - labi tur , kur manis nav.

AKU, AKU, gandrīz 20 gadus precēta un pirms tad 8 gadi kopā , o tad pārsitiet,,

... kādēļ???

kas kādēļ? ka man ar vienu vīrieti jau 25 viss ir čiki, čiki?

dažiem cietums, dažiem darba nometne... dažiem vēl kas cits... daži ir jāapsveic ar atbrīvošanu... daži paši ieskrien atpakaļ...

malipka - Bet noziedznieki tendēti tur atgriesties...

a varbūt tendēti ko tādu izdarīt, par ko sanāk tur atgriesties...    

Aizdomājos par so visu no tāda skatupunkta... Dievs mūs ir sūtījis uz Zemi veikt noteiktu misiju, noteiktu uzdevumu... Šajā dzīvē to atrisinām, un ejam tālāk. Tie, kuri neatrisina, kāpj uz grābekļa atkārtoti. Kamēr saprot savu kļūdu. Ar laulību, iespējams, ir tāpat. Tak što precēsies, Hari, līdz bezsamaņai, kamēr tiksi ar to galā