nevar jokus taisīt. un pat, ja aizmirst, ir leitas, kas notiek. un es nezinu, vai saistīt kopā visu, vai nesaistīt, bet ir noticis tā, kā ir noticis.
kad biju jauna, bērni pavisam sīki, sanāca, ka kādā situācijā Dievam teicu - man ir vienalga, kas ar mani notiek, tikai ļauj man nodzīvot vismaz līdz tam, ka meitai paliek 18 (meita jaunākā). pēc tam esmu gatava mirt. visu laiku to pat neatcerējos.
tajā pavasarī, kad meitai palika 18. gandrīz aizgāju bojā.. man ļāva paskatīties, nē - iejusties situācijā, kad tas reāli var notikt. pa īstam ārā no apdraudējuma jūtos tikai tagad - vēl pēc 2 gadiem. un šito fišku tikai šī raksta sakarā vakar atcerējos...
0
0