Man tagad pietiek ar to, ka apzinos kādu sociālo lomiņu spēlēju. Ir atšķirības, kāda esmu darbā, kāda mājās, kāda ar vecākiem, kāda ar draugiem. Teiksim tā, zinu to, ko no manis gaida katrā vietā.
Pats trakākais jautājums, kas man ir uzdots - kas esi īstā Tu? Un nevis tas, kas tev labi sanāk...

Un, tad kad lēnā garā, visas "kazas"" metot nost, līdz kaut kam patiesam nonāk, tad arī sanāk sadzīvot ar tiem, kas iepotējuši savus pareizos uzskatus kā man būtu jādzīvo un sevi.
Tikai domāju, ka vajag atļaut sev būt arī citādai nekā visi pieraduši redzēt. Nekas slikts nenotiek   , brīdi padomā, ka galīgi traka palikusi un tas arī viss...

Gudra sieviete.

vienmēr, kad kaut kas sanāk aplamā, es stipri piedomāju pie tā, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara, vai ka nāks citi sū... un šitie aizmirsīsies, un uzreiz paliek vieglāk.   

Nevajaga mākslīgi sadalīt sev lomas un strikti nošķirt to spēlēšanas veidus, atkarībā no publikas. Es kaut kā neesmu piedomājusi, ka būtiski atšķiros. Tā jau ir izpatikšana un visīstākā spēlēšana uz konkrēto publiku. Es sadzīvoju ar savām patiesajām emocijām. Un, ja tās nākas ierobežot, noteikti jūtos slikti.
Hi, lai gan sievietei jau vajadzēja tās trīs lomas labi spēlēt - sieva, sabiedrības dāma un mīļākā...    

vilova..ta nu mēs mierinam sevi... bet citādāk arī nevajag...    

bite..filmā " Teātris "jau bija skaisti vārdi beigās... ne jau uz skatuves spēlējam, bet te reālajā dzīvē esam aktieri:))

Daži prot būt aktieri. Tie spēlē. Un viniem izdodas! forši...
Bet , kas tāds nemākulīgs uz lomu izvēli un publikas vēlmju ievērošanu, tam citādi jāiet...
Jā, ir bijis, ka nākas ko pietēlot. Pati jūtu, ka esmu muļķīga. Domā, citi to nejūt? Ai , kā jūt, un tad ir vēl smieklīgāk...    

es gan balansēju uz robežas, ko vēlas (gaidas) citi no manis un, ko vēlos es pati... :)

Cik daudz aktrišu vienuviet, žēl, ka cirks aizbraucis.

Laimīgās(-ie), kas var nomest kazas, un kas paši nav tās nomestās kazas/āži.

Hi... kas gan būtu vilks, bez kazas...    

Laikam jāmaina niks pret vilkskaza. Harmonijas pēc.

Ir vērts padomāt, vilk! Citādi tāda dublēšanās. Var jau spriest - dubults neplīst, bet var arī - personības dubultošanās...    

kļūdīties ir cilvēcīgi līdz kādiem + - 30 gadiem. vēlāk tas viss ir jau neatgriezeniski

tomēr par to, ka viens cilvēks var būt dažāds. to noska ne tikai kaut kāda piespēlēšana vai izlikšanās. man ir divas vides ārpus manas ģimenes. ir darba vide - gana oficiāla un ar ppietiekami lielu atbildību. tajā esmu nopietna, nepārtraukti analizējoša, vērtējoša un risinoša. ar oficiālu pieeju visam, ko daru. to es netēloju - darbā jūtos organiski, un tā man darbs veicas sistemātiski un veiksmīgi.

savukārt otra man ir radošā vide, pavisam citi cilvēki un cita atbildība. un tur es jūtos pavisam savādāk, un līdz ar to, bez jebkādas tēlošanas, arī uzvedos savādāk, ir citas pašizpausmes.

nedomāju, ka šo sociālo lomu vai viides mainās rezultātā mēs īpaši piedomājam, ko šeit no mums gaida, un kā mums tēlot un izturēties, lai piestāvēti šai lomai. visi esam daudžšķautņainas personības..

haijama-s un vel trešā vide tauta lv         

Es tagad domāju, kā riktīgi ir. Vai vide maina mūsu attieksmi un pašus, vai mēs attiecīgā vidē izmantojam dažādus savus resursus. Tie, kuri patiešam mūsu, nevis pietēloti vai aizlienēti...

nedumpigais, vot trešā vide ir izdomāta. pilnībā. ne tas, ko es runāju, man tāda nelaba indeve būt pārāk atklātai un patiesai, bet vide - tā ir izdomāta..

viss ir aizlienēts no mums pašiem tik kāda kripatiņa reāli ir... vot o proporciju gan nenosaukšu jo daudzi nepiekritīs un spurosies pretīm

bite, pamatvērtības un pamatattieksmes jau nemainās, tomēr dažādas personības šķautnes atklājas katrā vidē citādi. savu draiskumu un dauzīšanās tieksmi man savā pamatdarbā īsti nav, kur likt. savukārt - otrā vidē nav nekādas nozīmes manam lietišķumam, manām profesionālajām zināšanām un iemaņām no pamatdarba.