Nu gan panesās šorīt skumjās tēmas. Bet, ja kas - skolas laikā lasīju grāmatu "Profesora Dovela galva". Par to, kā eksistē galva bez ķermeņa, pieslēgta ar vadiem pie ierīcēm, kas uztur dzīvības procesus. Protams, ka tā bija fantastika.
Bet tagad pastāstīšu Jums ko jautru. Vai pareizāk sakot, cik stulbi man gadījās. Domāju, ka klusēšu kā partizānis un nevienam nestāstīšu. Bet... kā jau sieviete nevaru nociesties kādam nepastāstījusi, un nu jau pašpārmetumi vairs negrauž un nāk smiekli.
Vakar bija biļete uz dejas grupas "Dzirnas" koncertu. Neviena līdzgājēja nebija. Uzprišinos, vēl mājā pie īstas gaismas apskatos, kura rinda un kura vieta un dodos ceļā.
Jau iztālēm redzu, ka pie Kultūras nama durvīm neviena cilvēka. Neviens neuzrodas arī tuvāk ejot. Tā nu drusku jocīgi palika. Veru durvis un skatos - foajē - vien ģērbtuves dežurante. Viņa man - Ko jūs, koncerts sākās 18-os un ilgs tikai 1 stundu... bet man pilna pārliecība, ka 19-os
Pēdējās 20 minūtes redzēju un ir vismaz priekšstats par "Dzirnām", jo nekad viņu uzstāšanos nebiju redzējusi. Šī daudz neatšķīrās no baleta izrādes
Vot. Tā gadās/ man gan pirmo reizi/