Man te vienā cehā tas gāzētā ūdens aparāts stāv kā dzīus, tikai netīrs. Veči saka, ka darbojoties arī. Kad ieraudzīju - iespiedzos no sajūsmas. Bija doma uztaisīt vienu fotosesiju pie tā aparāta, tipa, es Katjas Tihomirovas prikidonā ar graņonku vienā rokā, uzgriežņa atslēgu otrā... bet veči nesapratīs

Vēl man te ir skaņu plašu atskaņotājs AKOPD CTEPEO. Ja pavandītos pa veco konstruktoru biroju - ūūūj, ko tik tur nevarētu atrast.

Man izklausās, ka te vairāk jaunības atmiņas ar končām, limonādēm un labām sajūtām.
Ja tieši par CCCP laiku, mani tracināja pilnīgi viss, protesta gars iekšā katru dienu. Man riebās tā ideoloģija, ko potēja iekšā rītā vakarā, pusdebīlās filmas TV, politinformācijas un ikdienas uzspiestā politika. Meli uz katra soļa. Duālā dzīve. Tāpat valdošā krievu valoda visur kur pagriezies, pretīgie ziemas mētelīši un vienādie zābaki un kurpes, sarkanā lentīte, kas bija jāpieprauž, kad strādājošā sestdiena kādiem tur atkal "brīvprātīgajiem" projektiem. Augstskola, kuru pabeidzot nākotnes vīzija bija kāds darbs kur norāda, visticamāk laukos...
Tāpēc man nav saprotama šī idiotiskā nostaļģija.
Darba tikums? Es redzēju pārstrādāšanos laukos, omi, kuru taisnu muguru tā arī nekad neesmu redzējusi no smagā darba kolhozā. Ja pašai darbā, tad bija plāns, kurš jāizpilda, pofig kvalitāte, ja iztaisīji, tātad, vari vairāk. tas bija laiks, kad tieši sabojāja ideju par darba tikumu. priekšnieķelu ēra.

tik-tak

Uz lupatām un izrādīšanos es arī nebiju ieciklējusies ne toreiz, ne tagad. Laikam ir 2 dažādas atšķirīgas cilvēku grupas - kam tas ir svarīgi un kam nav.

Balles bija kolosālas. Sveica labākos darba darītājus, kaut arī tikai ar diplomu un puķi, bet tika godāts darbs. Bija jau arī prēmijas, 13.alga. Tad koncerts un zaļumballes ar pūtēju orķestri līdz rītam. Un nemaz tik traki neapdzērās, vismaz neatceros, ka padsmitgadīgi jaunieši piemautos.

Man liekas, ka valdīja lielāks taisnīgums. Darba cilvēku nepazemoja. Tagad katrs lielāks un mazāks priekšnieķelis iedomājas no sevis nezin ko, cilvēki pazemojas, pielišķējas, lai tikai nepazaudētu darbu, jo atlaist var par vismazāko sīkumu. Tik daudz riebeklību ir dzirdēts.

Es arī smagi strādāju, kopā ar māsu hektāriem cukurbietes noravējām, bet toties naudu saņēmās arī labo. Kad vecāki pārdeva cūkas, arī krietna naudiņa ienāca.
Un sestdienas talkas bija foršas, kolektīvs saliedējās, tur katra raksturiņš atklājās. Man tā sark.lentīte bijusi, nebijusi. Tas bija tāds laiks, un dzīvojām tik nost, tāpat ar saviem stiķiem, niķiem. Partijā nebiju un man viņa netraucēja.

tik-tak... sajūtām arī nav mazsvarīga loma... protesta gars iekšā... bija jālaužas kaut kad arī ārā... nu paņēmi kapli un vagā iekšā atceros,ka manas māsīcas visas vasaras pavadīja laukos,gozējās pilsētnieces... bet es visas vasaras strādāju... toties pēc darba es pratu novērtēt to atpūtu... par to vēlos pateikt... tas man iemācīja organizēt sevi... par valsts politiku ... nu strādāja mani vecāki kolhozā no lekta līdz rietam,īpaši vasarās... bet tad arī nopelnīja ... vai tad tagad neizdzen

Man tas laiks bija bērnība, tapēc nav to slikto atmiņu - vairāk bezrūpības. Pirmā saskare ar ideoloģiju vidusskolā, bet arī tur šķita, ka jūra līdz ceļiem - gribējām nolikt pastāvošo iekārtu un, daudz nedomādami par sekām, to arī darījām. Kā tas viss beidzās, tas jau cits stāsts.

Skolas laikā mūs šad tad mēdza demonstrēt viesiem no angliski runājošām valstīm, tipa, ka arī Padomju savienībā bērniem ir skolas, kur mācības norit angļu valodā. Tad no skolēnu vidus tika izlasīti labākie un politiski stabilākos skolēnus, pārējos sadzina augšējos stāvos, durvis ciet un dzels aizkars priekšā.

Bet augstskolā bija jāparakstās, ka nekad nevienam neizpaudīsim, ko un kā mūs māca. Patiesībā smieklīgi, jo visa smalko tehnoloģiju industrija diez vaj kādu spiegu vēl spētu pārsteigt.

Ai, jā biešu vagas, ar mūžīgo optisko mānu: vaga iet kalnā un šķiet īsa, bet kad tiec ar kaplīti līdz kalna virsotnei... ūūūj: 3x garāka vaga iet no kalna lejā. Zeme sausa, put, smiltis šņerxt satrp zobiem, saule cepina nežēlīgi. Nu centās vecāki man tādejā ieaudzināt darba tikumu visādās nometnēs, bet čix no tā vien sanāca: beigās dabūja piemaxāt vēl par to, ko esmu noēdusi. Un ne jau tādēļ, ka slinka esmu, bet lēnā perfekcioniste: rūpīgi nomērīju attālumu starp bietītēm, lai zinātu, cik izraut, rūpīgi katru nezālīti /ar visu saknīti/ izrāvu, ja vajadzēja - raku ārā saknīti, lai tik ātri neataug...

..jā, biešu vagas atceros... un, dubļus kartupeļu vākšanas talkā... un, lietus līst un līst... traktors kā rēgs ..šurpu turpu... tik skaņu dzird kā tuvojas... a, gabaliņš ta vēl nav nolasīts, jo gumijnieks dubļos iegrimis un kāju nevar dabūt laukā... a, jau uz otru vagu jāskrien...

un jāpasaka paldies mātei,īstenai kolhozniecei,kura teica,ej ,meit,studē,tev laba galva,lai tev vieglāk pēc tam... lai tev nav tie dubļi jābrien... bet mācīties augstkolā ne īpaši gribējās...

zābaki vienmēr man bija par lielu

..un, tad ,,Kārļu,, aroniju lauki... 5.kl. laikam bij... kad atbraucu no talkas mājās, aiztraucos uz tuļiku (mums vienīgiem 35 dzīv. mājā -tā bija iekšā, pārējiem ārā)... un, šokā... apenes sarkanas, likās, ka sākušās nu tāās , par ko man tad tāds miglains priekštats bij... neziņas, bailes... rociņas trīc... sēžu un bimbāju-gals klāt... a, tad tā pamazām-a, ko tā krāsa tāda violetīga ... a, es tak aronijās biju iesēdusies ... pēc šitā secinājuma, sajūta bij, ka no nāves izglābusies

roz, zābakus vienmēr pirka lielākus...

atceros,ka skolas sākumu gaidīju kā pestīšanu... jo tad vairs nebija jāstŗādā

Strādājām zvērīgi, bet vienalga bija forši. Spēks man vēl tagad kaulos lielāks nekā vienam otram vecim, kurš vienkārši ir slinks. Vai jebkur pasaulē ir tāda vieta kur nav jāstrādā? Taču šodien par darbu mums maksā nesamērīgi maz. Toreiz baidījās kaut ko pret partiju pateikt, bet tagad divkosība, izlikšanās ir daudzkārt lielāka.
Latvieši nav ne slinki, ne muļķi. Cilvēki strādā un pūlas arī šodien, taču valsts tiek izzagta, vienkārši izlaupīta.

VOT TĀ! A man zābaki vienmēr par mazu! Tāpat kā bixes par īsu un jakas piedurknes arī...

Varu tikai iedomāties, kā jutās mans brālēns, kad armijā pieprasījā 50. izmēra kirzeniekus, bet formu vajadzēja uz specpasūtījumu šūt.

jā,kurpes... 1.Maija... kurām regulāri lūza viens no papēžiem... tas tik bija šovs. ..man jau liekas,ka visā var atrast kādu humora devu... tad vieglāk tomēr dzīvot...

ak,vēl taču PLATFORMENES kā es to varēju piemirst... kā es diedelēju mātei naudiņu... nopirku ne jau tās krutākās,(muterīte pateica,iztiksi)bet es taču nebūšu es ,ja neatradīšu izeju no bezizejas... lepni nogāju gar krutajām vidusskolniecēm,kurām bija divreiz dārgākas kājās un noteicu:<<man jau nemaz nepatīk tādas ar šņorītēm>>

Un veikali! Blats un deficīc šodien ir svešvārdi. Tāpat kā pusdienas pārtraukums veikalā. Dažiem tas bija no 13-14, citiem no 14-15. Ja nokavēji - stundu varēji stāvēt un gaidīt. Jau iepriekš bija zināms, kad tiks izmestas desas - rinda jau stāvēja pirms pusdienlaika beigām.

/me aizslēdz bodīti un aizslāj uz māju pusdienās/