Kur tādas domas var rasties?
Ja nav kam ķerties klāt, tad tagad zemniekam.
Briesmas.
mani māc skumjas, kad redzu, ka lauki tukši, ne vairs govis ganās... ne siena gubas... tik aizauguši lauki. Kur vēl var kāda doma uzrasties nososdīt tos pašus, kas vēl tur palikuši...
spekulanti... neuzpērkamie. Nedomā, ko runā, mētājas vārdiem, tas viss. Prāta nav nemaz, iespundēts kaut kādos klišejiskos bļaura rāmīšos. Šitādus var izārstēt tik ar izskapti rokās piecos no rīta siena pļavā... un nedot ēst, jo neesot pirmā nepieciešamība. Pēc tam karstā vasarā starp dunduriem, lai pagroza nopļauto zāli un bez dzeršanas, jo nav pirmā nepieciešamība... un tā joprojām... līdz tirgum pienu pārdot. BEZ čīkstēšanas.