Lopistiska poza    

vot varbūt i piekristu... bet ražotu tikai zirga desu... kā teica mana Rīgas ome... kā jūs tā cūķa gaļu varat ēst... šis pa tiem mēsliem rokas..a zirdziņš zaļā,tīrā zālītē ganās...

Zirga gaļa cieņā pie čigāniem un čigāni slikti neēd    

   ... vaita šie zvēri izskatās pēc desas...    

jā,henriet    visādā ziņā gudra tauta

afi,nu virtuāli vien... lai jau ganās   

Rozerozei pēdējolaik tādas savdabīgas slaktertieksmes kūtspakaļas apvidū    nu jau vairākas parādījušās... Interesanti.       

man tikai tieksmes,marīn,bet tev jau izrādās ir praktiska pieredze..   .varbūt ,ka varam apvienoties komandā mūsu tautas fermā,vakaros par to pafilosofējot pie kamīna   

   Rozroz... bet mariins tak nupat publiski atzinās, ka savā laikā ir palaidis nagus, žmiedzot ne jau savas vistas   Nez, vai šim noziedzīgajam nodarījumam jau ir iestājies noilgums...       

Rozeroze, pie kamīna filosofēt tomēr jaukāk, perspektīvāk.

fiziskā vardarbība... emocionālā vardarbība... ej nu sazini,kas ļaunāk... man jau vairāk,ka emocionālā ļaunāka... beigu beigās abas tak vardarbības...

   var-darb -ības?????   varēt- darīt un ībāties:)))

Nu forši,ka kāds atzīst,ka laukos ari cilvēki dzīvo,ne tikai pilsētā.   

Henriet, Eiropā, tepat netālu, ne tikai čigāni zirggaļu ēd. Arī vācieši, kam daudz citu līdzību ar romiem neatradīsi zirggaļu ēd un kā vēl ēd: i paši ēd i tirdzniecībā ļoti plašu zirggaļas produktu klāstu piedāvā, -- sardeles, pie alus kožamās, ieskaitot. Zinot latviešu vēsturisko attieksmi pret zirgu, vācieši Latvijā, protams, kautrīgi klusē par to, kas vāciešiem Vācijā garšo.

Janisaktieris... :) Te jau pietiekami izglītota publika: neliedzas, ka laucinieki ir lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Ja vienas paaudzes kāda daļa iesprūdusi Rīgā kā mazvalstiņas urbānajā ūdensgalvā, tad tas nenozīmē, ka tie ir pilsētnieki. Pilsētnieks sākas ar trešo paaudzi, kas pilsētā spējis dzīvs palikt.    

Itālijā vienā īpašā restorānā,tika piedāvāts no zirgu gaļas gatavots tradicionālais ēdiens... ... apēdu    un nekas, vienīgi žēl    zirdziņa...
... arī ventiņos kara laikā ,ome stāstīja, ēduši zirga gaļu ,citas nebija... bet izdzīvot vajadzēja...

Sabi pirmajos WWII pēckara gados Kurzemes mežos palika daudz bezīpašnieka zirgu: kara vajadzībām dažādu militāristu -- gan vācu, gan krievu -- saimniekiem arī citos novados atņemtie, atņēmēju pamestie, bēgļu, kuri tālām ar laivām un laivu motoru zirgspēkiem aizbrauca, pamestie... Lielu daļu no tiem zirdziņiem izķēra un arī atšāva apēšanai, jo pēc tam, kad vairākus mēnešus zirgs dzīvojis pa mežu savā izdzīvošanas režīmā, noķert viņu ne katrs mācēja/gribēja. Savukārt man gadījās iepazīties ar tā laika Kurzemes puikām, kuri noķēra pāris tādus jaunzirgus: paši toreiz tagadējo pamatskolnieku vecumā, zirgi augsti, tad nu puiki bija iemācījuši tiem zirgiem kā kamieļiem gulties, lai mugurā tiktu, ganoties neiet svešos dārzos un tīrumos, gaidīt šos no skolas bez pavadas, nelaist sev klāt svešus, ja ne mūkot, tad grozoties, kožot un sperot.

Afanana, pa-a-aldies par to dzīvnieku bildēm, kuri lauklatviešiem nu nemaz pēc desas un kotletes neizskatās.

man riebjas Riitinja raidiijumi ,jo vispirms vinjsh pastaigaa pa pljavu ,kur iecereetais cepetis ganaas, un peectam sadala kautkjermeni

   ... varēj takš arī raidījuma turpinājumu izdomāt... , kā tam radījumam,kurš ganījās, klājās tālāk, jau pēc apēšanas... , tā teikt, raidījums par pilno ciklu dabā!!!   

negribu est zirdzinju            ja var saprast kara un peckara situaciju..      
bet ta