tas man atgādina vienu radinieci.Vienalga kādi godi vai sanākšanas būtu,vienalga kādi vai cik cilvēku jau ir sapulcējušies,viņa vienmēr pārdzīvo un skumst tieši pēc tā viena īpašā,kurš tobrīd nav klāt... gana aizskaroši pret tiem,kuri ir klāt-sajusties ne tik ļoti gaidītam... un tad kad tas konkrētais ir bariņā,tad sākas skumjas pēc cita īpašā,kam nav gods atrasties klātienē.Šeit apmēram tas pats-štrunts par tiem,kas te pļāpā, bet lūk,žēl ka tas un tas izpalikuši... ,vienkārši nostaļģija pēc aigājušiem laikiem,jeb nekorekti?
0
0