Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?

Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām no tevis neaiziet!


... man patika šis pantiņš...

un saņēmu vēl šādu... , kas tiešām uzlaboja garastāvokli...    

Kā gribas ko skaistu un vērtīgu -
Garāku egli, lielāku dāvanu
Un Ziemsvētku vecīti - vīrieti īstu.
Kā gribas ko gaišu un burvīgu -
Dziļāku sniegu, glaunāku mašīnu
Un ūdeļu kažoku mīkstu.
Bet Ziemsvētku vecītis - glups kā arvien -
Liek pantiņus skaitīt un dumji smaida.
Viņš nejēdz, ko sieviete gaida. :-)

... es, tikko redzēj ,,kaut ko skaistu,,... sajutos kā pagātnē atgriezusies-... rindu pēc piena, kur vēl nemaz netirgo, jo zemnieki vēl nav atbraukuši... prasu avīžkioska pārdevējai, kas notiek, vai ļauži aptrakuši... šī uz viņiem čok, čok rāda- stāvot jau otro stundu, lai gan preces kvalitāte apšaubāma- kūts smaka klāt... un, neviens nezin, vai pudeles mazgātas... masu hipnoze nostrādājusi... lai es dēļ litra piena rindā stāvētu 2 stundas... nu, tad nošaujiet mani...

jā Olita, tas nu gan tev sanāca ļoooooti skaisti ...

..nostaļģija šad tad izraisa "skaistas" sajūtas...
bet apraksts jau vairs nav tas...    

pienen, nu ,nepārmet man... bet, patiešām visa jaunība gar acīm pārskēja... rindas, bērns ratos... desa, dēļ kuras jācīnās... atceros, ka pati stāvēju pēc piena- a, men degungalā šņak- un, beidzas... a, putru kā bērnam uzvārīt... pārdevēja feina bij, redzot , izmisumu manā ģīmi-iznesa no ,,iekšas,, savējo, ko bij nolikusi mājās nešanai... ir, brīži, ko cauri gadiem nes sev līdz   

Piena ceļš - veltījums Olitai    , bet tā patiesi..


Nāc līdz pa mūžam balto piena ceļu,
Kur lielais lācis smaidot uzsauks mums:
Nu sēdieties, jūs manos greizos ratos,
Es aizvedīšu tur, kur mūžam laime mīt.

Šo vietu sauc par mīlestības zemi,
Kur tikai mīlētājiem ieiet ļauts.
Un sēžot lāča lielos greizos ratos.
Par nākotni Tev tikai mirkli domāt ļauts

Vai mācēsi tik tīri balti mīlēt,
Tik tīri cik pa balto ceļu piens spēj plūst,
Ja nepratīsi kāp no ratiem laukā,
Un iemācies ko tikai retais prot.

Kļūsti kā bērns, lai šovakar tavs prieks
Atmiņu kupenās bradā.
Uzticies brīnumam, trauslam kā sniegs
Vienu vakaru gadā.

Viss, kas bij tevī šaubīgs un salts
Izkusīs ticībā liegā.
Ziemassvētku pusnaktī iesnigsi balts,
Iesnigsi sapnī kā sniegā.

Uz jauno gadu dāvināsim
Viens otram labus vārdus,
Lai tie pavisam neizzustu
No steigas pilnās pasaules.

Uz jauno gadu dāvināsim
To siltumu, kas svecēs plīv.
Un neļausim, lai vienaldzībai
Tik bieži ienākt mūsu sirdīs brīv!

pienen            

PASAKA. Mīlestība un Laiks.


Uz salas dzīvoja Skumjas, Zināšanas, Bagātība, Lepnums, Labais garastāvoklis, Mīlestība.
Kādu dienu salas iemītniekiem tika paziņots, ka sala drīzumā nogrims. Tā nu visi gatavojās doties jūrā, tikai Mīlestība vēlējās gaidīt līdz pēdējam brīdim. Kad nu sala sāka grimt, Mīlestība nolēma lūgt palīdzību. Netālu garām peldēja Bagātība ar greznu jahtu. Mīlestība lūdza paņemt līdzi. “Nevaru, man laiva pilna ar zeltu un sudrabu, nav vietas!”
Lepnums atbildēja – Man šeit viss ir tik perfekts, tu kaut ko sabojāsi.
Skumjas – Vēlos būt viena!
Labais garastāvoklis bija pārāk apmierināts pats ar sevi.
Mīlestību paņēma garāmbraucošs večuks. Pēc tam Zināšanas teica – Tas bija Laiks. Jo tikai laiks rada iespēju saprast, cik svarīga ir Mīlestība ikviena dzīvē.

    etei           skaisti

... jā, skaisti...    

Etei -    

...
jau sen klīst pa interneta lapām..

Stāsts par mīlestību...


Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības.
Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies, NEPRĀTĪBA ierosināja:
- Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
INTRIGA pacēla vienu uzaci:



- Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?
NEPRĀTS paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laiku ir jānoslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. PRIEKS tā lēkāja, ka pat pārliecināja ŠAUBAS. Vienīgi APĀTIJAI gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atrod. LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka viņu vispār nekas cits kā tikai viņš pats neuztrauc. GĻĒVULĪBA ne īpaši gribēja riskēt.
- Viens, divi, trīs... , - sāka skaitīt NEPRĀTS. Pirmais noslēpās SLINKUMS, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. TICĪBA pacēlās mākoņos, bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. CĒLUMS ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrais strauts – SKAISTUMAM.
Koka dobums – BAILĒM.
Tauriņa spārns kā patvērums SALDKAISLEI.
Vēja pūsma – tieši piemērota BRĪVĪBAI, un tā viņa arī nomaskējās par vienu saules stariņu.
EGOISMS atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
MELI paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī.
AIZMĀRŠĪBA - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas arī nav tik svarīgi.
Kad NEPRĀTS jau aizskaitīja līdz 999 999, MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas.
Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
- Miljons, - noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.
Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU. Pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA strīdas ar Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas TRIUMFS. EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējās, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU. Bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: TALANTS – svaigā un kupli zaļojošā zālē, SKUMJAS – tumšā alā, MELI – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast. NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu krūmā. Bet, līdz ko NEPRĀTS pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja MĪLESTĪBAI acis.
NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudājt, lūdzās piedošanu un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes... MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas...

             saraudinājāt mani gaišā dienas laikā

... nu nevajag raudāt...
... gan jau būs labi...
ja ne šobrīd, tad kaut kad..

         

Es gribētu būt vējš,
Jo tam nevajag roku, lai pierādītu savu maigumu.
Es gribētu būt saule,
Jo tai nevajag apskāvienu, lai pierādītu savu siltumu.
Es gribētu būt ūdens,
Jo tam nevajag auguma, lai cieši piekļautos.

Godīgums un atklātība dara tevi ievainojamu,

TOMĒR - ESI GODĪGS UN ATKLĀTS.

Tas, ko tu esi radījis, var tikt iznīcināts vienā naktī,

TOMĒR - RADI.

Tava palīdzība tiešām ir vajadzīga, bet cilvēki mēdz būt nepateicīgi,

TOMĒR - PALĪDZI VIŅIEM.

Tu dod cilvēkiem no sevis labāko, bet viņi tev izsitīs zobus,

TOMĒR - DOD PASAULEI NO SEVIS LABĀKO.

Cilvēki ir nesaprātīgi, neloģiski un neobjektīvi,

TOMĒR - MĪLI VIŅUS.

Ja tu dari labu, viņi tev pārmetīs egoistiskus mērķus un apslēptus nolūkus,

TOMĒR - DARI LABU.

Ja tu esi veiksminieks, tu iegūsti viltus draugus un īstus ienaidniekus,

TOMĒR - PALIEC VEIKSMĪGS.

Labais, ko tu dari, rīt tiks aizmirsts,

UN TOMĒR - DARI LABU!

/c/Māte Terēze

... Drūms rīts, nestedzīga steiga virmo visapkārt, vienaldzgas rokas lēnām kustībām stiepj cigareti pie lūpām, bat kājas mēģina spert ātrus soļus, nepamodušies luksofori dzelteno gaismo nomidžina tikai divas reizes, pastiepta roka koferi tur uz priekšā, kas itkā rada iespaidu, ka pats čemodāna samnieks kontrolē savu steigu... Un pēkšņ- kāds manāmi noreibirs vīrs strauji apstājas, izpleš rokas ar tādu vēzienu, ka mēteļa poga džinkstēdama aizlido sasalušajā gaisā, un, brīdī, kad tā, sasniegusi lidojuma augstāko punktu, apstājas gaisā, no vīra lūpām atskan mežonīgi skaļš bļāviens "Es mīlu!"

Iela pamirst. Cilvēki apstājas, Luksoforos iedegas sarkanās gaismas visos virzienos. Neticīgi, lēnām, cilvēki griež galvas vīra virzienā."Jā, mīlu!" Tas atkārto. Pagrieztās galvas astājas kā pamirušas. Acis mana krāsu, arī luksofors- bet mašīnas savu gaitu sāk lēnām, tajās sēdošie cilvēki redz un sajūt mirušo klusumu ielā. "Un mīlēšu mūžīgi" jau klusām novelk vīrs, sameklē zemē pogu, pielaiko to pie sava mēteļa, ar slaidu vēzienu pamet to gaisā, noķer, iebāž kabatā, un klusēdams pazūd aiz stūra.

Iela lēnām ,lēnām sāk atgūt savu nesteidzīgo dienas ritumu. Bet pavisām lēnām Tā nespēj atgūties no šoka, no sajūtas, ka kāds var būt arī tik laimīgs.