Taa gadaas, bet laikam nevajag nekad nožeelot savus labos darbus, pat ja neesi saņeemis pateiciibas algu.Pateiciibas alga paliek muus pašos, muusu apziņaa, ka esam bijuši pozitiivi savaa darbiibaa nevis draņķi...

Laba tēma, ko nakts vidū padomāt...

Darot kaut ko labu,nevajag domāt par to,ko saņemsi pretī,citādi tā dikti jau savtīgi izklausās un "nepareizi"    
Bet ja reiz kaut ko gaidi,tad rēķinies arī ar ko sūdīgu          

Navajag gaidīt pateicību un būs miers sirdī.

Oops matadors jau to uzrakstīja.
Visas problēmas no tā , ka sāk gaidīt pateicību. Kau kur netā islasīju šādu atziņu: "nav nepateicīgu bērnu, ir tikai stulbi vecāki, kuri gaida pateicību" Dzīvē nācies ļoti bieži saskarties ar padzīvojušu cilvēku asarām tieši bērnu dēļ.

Te nu piekritīšu bruuka teiktajam.
Savus labos darbus nav ko nožēlot.
Tā jau ikdienā viņu nav dauds.(man točna)

Nu jā, te jau viss pateikts, nav ko piebilst, varu tikai piekrist.

Es smejoties saku,ka neviens labais darbs nepaliek nesodīts-un ja nesodīs tūlīt,tad sodīs vēlāk   

..ne visi labie darbi sanjeemejam ir nepiecieshami... shiet arii ,par to nepateiciibu, rodaas dariitaajam doma,
BET... par daudz uzbaazties ar labiem darbiem arii nav labi..

ja te jau viss pasaciits
bet bet vēl ir ta ka reizēm labākā palīdziba ir nepalīdzēšana

Reizeem cilveeks ir< nepateiciigais> deeļ kaada striida, deeļ dusmaam.Jo nevaram jau mees prasiit,- ja reiz es tev paliidzeeju, tad tu esi mans vergs un nedriiksti runaat man pretii. Meedz buut striidi un tad luuk liekas- es viņa deeļ tik daudz, bet viņš šitaa... , bet tas varbuut tikai dusmaas... , peec tam, gan jau noveertees...    

Mana dziives prakse raada, ka no taa, kuram paliidzi, neko nesanjem... vai sanjem ""nepateiciiba pasaules alga"", tomeer kaut kas veel veertiigaaks, superiigaaks citur nospiid! Iespeeja, veiksme, paarsteigums. Paveerojiet pashi!      

Ir vēl viena lieta ko esmu ievērojis. Ir darbinieki, kas šancē bet visu laiku sataisa kaut kādus sūdus, viņi visu laiku ir uzmanības centrā, viņus ievēro. Arī kad izsaka pateicību tad viņiem to saņem par vienīgo reizi kad nav savārījuši sūdus. Turpretīm darbinieks kurš visu izdara kā vajag un laicīgi ir nemanāms, viņš netiek ievērots. Bet kad viņam trāpās kādas nepatikšanas tad tās tiek uztvertas par kaut ko ārkārtīgu. Beigās pie darbības novērtēšanas viņš tiek zemāk novērtēts par to sūdu vārītāju.   

Vēlreiz pārlasīju tēmas pieteikumu.
Vai to saprast, ka ja tu ko darī vispārības labad, tevi par to noniecina?
Tas būtu labs teikums , piemērojams arī Latvijas polītiķiem, jo gan jau ne visi zog, ne visi shēmo. Cenšas padarīt savu darbu. Bet vispārībai, kaut attiecas arī uz katru individuāli. Un šie indivīdi izdarīto vai nu nenovērtē vai skarbi kritizē...    
Individuālajās labdarībās - parasti gan laikam nav pieredzēts,ka paldies nepateiktu...    
Tik nedrīkst ar savu labdarību uzmākties. Ne vienmēr tas, kas darītājam labs liekas, labs liekas arī saņēmējam...    
Par lāča pakalpojumiem tak viss labi zināms   

Ja no sirds dari labus darbus, tad pašam ir laba sajūta un to pateicību nemaz nevajag, kaut padarītais no tevis ir prasījis ne mazums pūļu. Savādāk ir , ja dari labu, bet pretīm saņem pārmetumus, aizvainojumus un dziļi sirdī saproti, ka neesi tak pelnījis tādu attieksmi. Tad gan jūties, ka ar sū... apliets. Šados brīžos sāc šaubīties vai maz darīji pareizi un pienak brīdis, kad negribi vairs darīt labu, jo negribi saņemt pretī to slikto sajūtu.

visādi ir gadījies, tak lilos vilcienos nepiekrītu.    mātes Terērezes komplekss man gan ne pārāk biezā kārtā.          

Vārdu sakot, nebāz savu degunu kur nevajag. Nav ko savu labo sirdi piedāvāt citiem apsmiešanai.    

sorry par atkārtošanos, bet pa tēmu:

pastā pienāk vēstule ar adresi "ziemassvētku vecītim". saprotama lieta, to izmet papīrkurvī, tak uz darba dienas beigām pasta darbienieču zinkārība ņem virsroku un viņas vēstuli atpogā.

"Mīļais ziemassvētku vecīt! es esmu viena no labākajām skolniecēm klasē un man ļoti patīk mācīties. diemžēl mana ģimene ir ļoti nabadzīga un man nav ne silto silto ziemas zābaciņu, ne ziemas cimdiņu. Mīļais ziemassvētku vecīt, ja Tu būtu tik jauks un atnestu man siltos ziemas zābaciņus siltos ziemas cimdiņus! un ja vari, arī jaunu mētelīti, mans pašreizējais īstenībā pavasara un kļuvis par mazu. un es esmu dzirdējusi, ka ir tādi augļi banāni - šausmīgi gribētos pagaršot. jau iepriekš paldies, mīļais ziemassvētku vecīt! es zinu, ka Tu uzklausīsi manu lūgumu!".

nu, pastnieces, lāga sievas būdamas, notrauc pa skopai asarai un nolemj, ka jāizdara Dievam tīkams darbs - atpakaļas adrese arī ir. aldziņas pastā tikai lielajiem čiekuriem vērā ņemamas, tak viņas tomēr pamanās sarūpēt mētelīti, siltos ziemas zābaciņus, pāra apelsīnus un kīlō banānu, tak kaut kā sagādās, ka nesanāk siltie ziemas cimdiņi.
nu - kolaidara - kā ir tā ir, sapako visu un aizsūta meitenei.
pienāk un paiet Ziemassvētki, paiet pāris dienas, kā atkal pienāk vēstule ar adresi "ziemassvētku vecītim". uz darba dienas beigām, kad iestājas klusums dabā, pasta darbinieces uzvāra kafiju un svinīgi pogā vaļā vēstuli.
"Mīļais ziemassvētku vecīt! es zināju, ka Tu uzklausīsi manu lūgumu! padies par siltajiem ziemas zābaciņiem un jauno mētelīti, man tagad vairs nav salīgi uz skolu ejot un man būs patiess prieks mācīties vēl labāk! īpaši tādēļ, ka tagad zinu, ka pasaulē ir tik garšīgi augļi, kā apelsīni un banāni! liels Tev paldies! tikai 1 lieta gan - lai Tu zinātu - tie pastnieki, maukas, ir nopizdjijuši cimdiņus!".

.. harald- PALDIES...
tas man bija kā kulaks uz acs...