
johambīlī...
Pāris dienas gandrīz paliku bez rīta kafijas.
Krūžu un krūzīšu mājās savācies bez gala, bet rīta kafiju esmu ieradis dzert no vienas (to lielais puika vedis no ķengurzemes (ir ar smuka > ar zilonīšiem (ne ķenguriem), trausla un slaida, resp. eleganta)).
Koroče, vienvakar uzrodos, kaut kā skatos - krūzītes nekur nav. Nav un viss.
Jautāju sieviņai, jautāju kaķim - neviens no abiem neatzīstas. Izsaku aizdomas, ka pie sieviņas bijis kaimiņu Pēteris un promejot ievilcis nāsīs (resp. iebāzis kabatā) un saku viņai, lai tādus ķēmus vairs mājās nelaiž, izsaku aizdomas, ka kaķis kaut kur nobāzis (ticamāk - krūzīte stāvējusi uz izlietnes malas un kaķis novandījis apakšā stāvošajā miskastes maisā, tādēļ izrokos pa miskasti... ).
Nākamā (vai aiznākamā?) vakarā uzrodos > krūzīte stāv visā lepnumā.
Izrādās, sieviņa nolēmusi uzkarsēt (a varbūt tomēr nokauninātais Pēteris atdevis?) kādu tur dzērienu, bet aizmirsusi - tā arī šo laiku mikroviļņu krāsniņā nostāvējusi...