Jau kaut ko atradu... no vakardienas sarunas. Kad man radās brīvs laiks, jau tēma bija aizklapēta.
Jā, skolotājs, kurš investē savas zināšanas un emocijas, kuram darba diena nebeidzas plkst.18.00... , kuram jābūt nemitīgā radošā saspringumā (c)
Sāksim ar to, ka arī man netīk skaitīt citu maciņos. Man ir tik, cik man ir. Un ja man ar to nepietiek, es neskatos, cik ir citiem, bet meklēju risinājumu, ko vēl tādu man padarīt, lai man būtu vairāk. Tieši pēc šī paša principa skolotāji strādā vairākas slodzes. Jo ar vienas slodzes atalgojumu nepietiek dzīvošanai. Tiktāl saprotams. Bet tāpat vairākas slodzes strādā i daudzi mediķi, gan dakteri, gan vidējais personāls. Tāpat vairākus darbus dara, ja jums tā patīk, i grāmatveži, i šoferi, i policisti, i kas tik vien vēl ne. Vienā bedrē sēžam.
Savas zināšanas arī, tieši tāpat, inevestē ne tikai pedagogs, bet i mediķis, i grāmatvedis, i visi pārējie augstāk minētie un vēl nenosauktie. labs speciālists investē. Jebkuras jomas labs speciālists. Un sūdīgs neko neinvestē. Arī pedagogs. Un gadās arī tādi. Vispārināt nevajadzētu. Bet tāda tendence raksturīga... kad griež nost kaut ko no apmaksas, pēkšņi kļūt iztēlē pašam sev tik labam, tik neaizvietojamam, tik centīgam, tik visu sirdi un dvēseli darbā ieliekošam... Tā apgalvo ne tikai pedagogi :) Tā saka praktiski visi :)
Ko ar šo visu gribēju teikt... Neapsaukājiet skolotājus un neceliet arī svēto kārtā. Visi esam strādājošie... Un visi vienos sūdos līdz ausēm.
0
0