Bez dāvanas saņēmēja prieka noteikti, un ne mazāks ir arī dāvinātāja prieks. Ja pāra attiecības ir pareizā gultnē, tad dāvinātāja prieks tiek gan vīrietim, gan arī sievietei. Nu gribas taču!
Ar mīļumu par to savējo domā un ar mīļumu gribas viņu iepriecināt gan ar to, gan ar to, gan vēl kaut ko. Abpusēji. Variants, kad dāvina tikai viens, kad dāvina dēļ atpirkšanās vai kad dāvana tiek kļančīta... nu te jau kaut kas attiecībās vairs nav kārtībā. Smagi nav kārtībā. Ja dāvina viens no pāra... nu ar laiku viņš tomēr sajūtās netaisnīgi
redz, jūt un saprot to otra nevērību. Un tad nemanot sāk savām dāvanām līdzdomāt. Un tad sāk salīdzināt un skaitīt. Es viņam šito, viņš man neko... Un kurš tad pie šī iznākuma vainīgs galu galā??? Tas, kurš dāvināja? Un dāvina joprojām? Kaut apbēdināts? Vai tas nevērīgais, kurš tikai par otra dāvanām priecājās ( vai nepriecājās, bet tikai pieņēma kā pašsaprotamas )? Dēļ atpirkšanās man nekas nav dāvināts. Nebūšu kompetenta izteikties. Un kļančījusi nekad arī neesmu. Jo visu, kas man vajadzīgs, varu atļauties nopelnīt un nopirkt pati ( Neatkarīgās sievietes sasniegums un lāsts
).