Ja par mani, pagaidām problēmu nebūtu ij aizbraukt, ij izmaksāt, bet nav vajadzības. Naudiski pilnīgi noteikti tas nebūtu nekas jūtams. Problēma vienīgi varētu būt laika trūkumā un apstāklī, ka pēc tik daudz gadiem zūd randiņošanas iemaņas. Taisnību sakot, ir sajūta, ka esmu šinī ziņā atpalicis tālu, tālu. Nezinu ne vietas vairs, ne to, kādi noteikumi šolaik. Ar ģimeni kkur aiziet/aizbraukt tomēr ir kas cits. Bet, ja vīrietis nav tik turīgs, lai atļautos vismaz 20 atstāt citiem apmaiņā pret "Ej, Jūlij, dillēs"? Ko tad? Zinu pats cilvēkus, kuri savulaik no uzņēmējiem strauji par maximas krāvējiem pārtapa. Un? Vai kāds šai dzīvē pret ko tādu (arī pirmspensijas vecumā, kad tas ir vēl jo finansiāli un citādi sāpīgāk) ir nodrošināts? Un vai tas vīrišķis tāpēc sliktāks ar ko? Viens visu mūžu uz dīvāna ar alus divlitreni pie TV nosēž, te cilvēks ir mēģinājis, bet nav izdevies, tāpēc tagad varbūt arī tās ģimenes nav. Un ko? Kurš no abiem labāks?
0
0