siipols... ko tad saki, ka kopdzīve šausmīga?   

kvarts... materiālā puse nosaka visu???

Nu redziet tipiska situācija kad sagribējās "attiecības ar saistībām"... Vairākus gadus iztika bez saistībām un bija labi...    

man patīk ... tāds variants..un tikai!: dzīvojam atsevišķi, bet guļam/arī atpūšamies,arī risinam kādas problēmas, arī priecājamies,arī... visu ko!/ kopā... gadiem ilgi... tikai katrs savā dzīves telpā...
tās, manā redzējumā, ir idealas attiecības... un tās NAV attiecības bez saistībām...

lindovna> tas ir ieālu attiecību definējums...

kā var dzīvot atsevišķi,bet gulēt kopā ? darbavietā, darbalaikā, vai ?

Sīpol, pārdatumos kopā - nepāra katrs savā gultā, vai otrādi...    

sīpol, muļķīti mētā vai kā?      

Man tas viss izdodas arī zem viena jumta dzīvojot. Bet nezinu kā būtu, ja tā dzīves telpa būtu pavisam šaura...

Skaisti jau skan, bet dzīve takš tomēr nav tikai svētki...    
Ne jau velti saka priekos un bēdās...     bet dzīve bieži pierāda ne katrs to var    

Ja runājam par jautājuma "’uzstādījumu"’-vai tiešām ikdiena ir PELĒKA?
Nu,varbūt tiem,kuri katru mīļu brīdi gaida kādu ekšenu... Labi,ka pie tiem nepiederu   

Tas interesantākais, ka pelēkajā, kā te dēvē ikdienā ir tik daudz krāsu nianšu, ka ne saskaitīt. Izlasiet vismaz Ziedoņa "Pelēko pasaku"                

... vislabākais dzīves modelis-retas tikšanās un kopēji svētki!
Tādaas attiecībās dzirkstelīte saglabājas ļoti ilgi.
Kopdzīve nogalina visu romantiku un intīmo interesi..ļoti’’loti ātri!   

Ja cilvēki no kopā būšanas, grib tikai svētkus saņemt, tad neviens viņiem to prieku neliedz, bet ja vēlas tiešām domu biedru un partneri, tad tādas retas tikšanās reizes rada tukšumu.
Es nevarētu vispār tikties ar cilvēku, ar kuru nebūtu par ko parunāt un pasmieties arī ikdienā, bet atkal tur ir jāsummē katra paša pieredze, jušķa, poņa un čutene       

Tas jau atkarigs ari no dzivesveida kura dzivojam. Ir cilveki kuriem patik sedet majas un nekur neiet, taa pat ir labi. Vieniem majas busana ir svetki. Luret TV,kads uztaisa vakarinas tie ir svetki. Vinji ir kopa Ko vairak vajag? Kadi svetki?! Taa katru dienu! Ko lai vairak saka...
Bet ir tadi kuriem patik dienas pavadit ka svetkos. Viniem nav "Pelekas Peles sindroms" Sagadat parsteigumus viens otram, satik cilvekus, piedzivot ko tadu, lai ir ko atcereties. Nav jau jaskrien uzreiz uz veikalu pec pukem, lai butu svetki, bet sajuti svetku sajutu pats sevi :) Pukes pec tam!
Tas ir adrenalins, kas dzivei piesit garshu :) Ja taa nebus viss paliks peleks un drums.
Dazreiz mes pashi esam vainigi pie taa pelekuma dzive, Sudzamies, ka mums ir slikti- darbs, majas-darbs! Nekada medus maize!!!!
Ja kaut ko nedarisim tad ari paliksim peleki un sudzesimies, zel...
Es, piemeram nevaretu dzivot pec 1 modela.

Es noveletu: Dzivo Ta, lai ir par ko parunat! :)

Lindovna labi noformulēja...

Atkal lasu un domāju, vai tiešām man/mums tā paveicies? Nosvinētas sudrabkāzas, nesaku, ka viss laiks bijis tikai ar svētku mežģīnēm, ir bijuši pavisam saspringti laiki un pat pamēģināšana dzīvot atsevišķi... bet tas ļāva salikt visu pa plauktiņiem un saprast, ka labāku vienkārši nav. Pareizāk sakot, ideālu nav... bet vai vajag? Pašķiršanās laiks iemācīja galveno- otram jāuzticas, savādāk vispār nav nekam jēgas... un otru nevajag pārtaisīt par ideālu, bet gan vairāk sameklēt gaišās puses... Bērni lieli, savā dzīvē, bet mēs abi tieši ar "tautas"palīdzību pārvaram to izdaudzināto rutīnu... te... un tieši te esam satikuši fantastiskus cilvēkus ar kuriem kopā regulāri atpūšamies, novāram aikutrakas un vējainas lietas... tas gan nav saistīts ar zemjostas vietas lietām, bet jautrām aktivitātēm. Daudzi jau mūs te pazīst un zin... nemānos... ja gribi dzīvot smaržigi, garšigi un spilgti, brīvi... tad tieši tāpat jāļauj dzīvot arī otram... pagaidām mums sanāk..pamēģiniet arī Jūs... bet nav jau brīnumrecepšu... katram, katrai ģimenei savs...

aikutraka...    piekrītu, bet līdz tam jau tomēr jānonāk   , kas ne visiem sanāk.

raiņi un aspazijas ..jopcik!    

Bēda... varam būt arī Veidenbaumi... tieši viņš teicis ļoti optimistisku frāzi, ko mēdzu pielietot... "Gan jau arī manā galvakausā, purva zaļais virsiņš plauks"... visiem jau paveicas, ja vien spēj veiksmi saskatīt, ne tikai visu melnā dublī smērēt... vai ne?    Roze... lai nonāktu, ir jāgrib nonākt... un tur tā nelaimi, ka mēŗķtiecību gribēšanu sajauc ar iegribām...

      Mana vīramāte arī svinēja zelta kāzas ar savu vīru, Tikai jau divdesmit gadus nedzīvoja kopā. Baigi ērti. Un runa šajā gadījumā nav par svētkiem (jebšu baltajiem krekliem, ko mēs demonstrējam), bet par sirdsapziņām...
Man patīk frāze - novārīt lietas...         Novārīt jautras aktivitātes, visu cieņu.