Bišku smieklīgi par to ikdienišķumu:)Nezi, vai katru dienu svētki otram jāriktē, un es tik gaidu, kas nu būs šovakar, kas rītvakar.Ja nu kopā tur tikai un vienīgi mūžīgie tusiņi, mazie un lielie pārsteigumi, dažādās to izpausmēs, tad ko nu tur vairs elpināt, tad jāmeklē kārtējo jauno pārsteidzēju, svētkotāju, ar piebildi jau pašā attiecību sākuma, nekādu ikdienu:)Un blakus esošais jāatrod tāds, lai viņam nekur citur enerģija neaizietu, kā tikai manis lustināšanai dažādos veidos-i materiālos i miesiskos.
Un zupu nevajag sildīt, zupu vajag turpināt vārīt uz lēnas uguns, ik pa laikam šo to piemetot asumam, ne visu laiku šo uz lielās uguns, ka necik ilgi, katliņš jau izvārījies tukšs, un nav tur pat kam atdzist, neko vārit, viss kā raķete izšāvies gaisā un tukšums palicis:)Bet varbūt nemaz nekā nav bijis, tik iedomāta pasaulīte, kurā otrs ar laiku vairs negrib spēlēt sev iedalīto dāsnā devēja lomu:)
0
0