Nemaz ne tik reti gadās, ka iemīl iedomu tēlu. Izdomā sev mīļoto cilvēku. Jo ļoti negribas vienam būt, ļoti gribas pārī dzīvot... Un personificē šo īpašību kopumu uz kādu, kurš nu tajā brīdī patrāpās pie redzesloka un kaut mazliet šo tēlu atgādina. Jo tajā brīdī sev vien zināmu iemeslu un apsvērumu dēļ pietēlo, izliekas, cenšas...
Paiet laiks... censties apnīk. Tēlot kļūst neērti, kaitinoši. Un Tu pamani, ka Tavs partneris nu nepavisam nav Tavs sapņu tēls. Ka viņam ir milzums niķu, milzums trūkumu, milzums sīku riebeklību, milzums kaitinošu paradumu... ka Tava privātā dzīve ir pārvērtusies par murgu... un Tu savu mīlestību sāc nīst.
Ā, vēl pa vidu ir posms, kad Tev to visi apkārtējie saka, baksta kā ar pirkstu acī, bet Tu spītīgi turies pie sava un apgalvo- mums viss ir labi. Tad ir posms, kad Tu ar acīm to visu jau redzi, bet sirds negrib pieņemt. Kad Tu pierunā pats sevi, ka viss jau atkal būs labi, ka šitas tāds nieks un ātri vien pāries. Tad ir posms, kad Tu jau saproti, ka patiesībā labi nav, bet uz āru to vēl neizrādi. Citiem to slēp. Vēlēšanās atmaskot un cik vien var ātri atkratīties nāk beigās.
( tas nav personiski
ne par mani ne par kādu citu šeit esošu. Bet tomēr ļoti no dzīves )