Kaut nu Tev būtu taisnība.:)

Kaut nu Tev būtu taisnība.:)

man vienm ir taisnība - kurš gan te to nezina :-)

Kuram ir taisnība, par to vēl zinātnieki strīdas. :)

es gan nekad nestrīdos - tikai pasaku kā ir un viss :)

Pareizi, paspiež viens otram roku un pasakās par sadarbību.. un katrs uz savu pusi.. Nekas nav jāķidā..

lieka formalitāte. "trin slidas"kamēr otrs neredz(vai guļ)

nē. nē.. jātavadās, lai nevajātu...

Ne vienmēr pēc piedošanas šķīrās. Viss var turpināties citā kvalitātē. Dzīve ir tik dažāda un skaista... :)

manuprāt, piedošana ir tikai tad, ja notikušo spēj izrakstīt no savas emocionālās pasaules.

Man būs komentārs par drauga nodevību.
Gandrīz 20 gadus atpakaļ mani nodeva viena no manām labākajām draudzenēm, - viņas vīrietis lika izvēlēties starp viņu un mani (iemesls - pārpratums, kuru viņš pat nepapūlējās noskaidrot). Draudzene izvēlējās vīrieti. Man bija ļoti sāpīgi un šokējoši, - ne par viņas izvēli (to es pilnīgi varu saprast), bet par faktu vispār, turklāt vēl ņemot vērā, ka to viņa man paziņoja, kad biju piezvanījusi brīdī, kad tikko bija sabrukusi mana pasaule (tajā vakarā gāja bojā mans vīrs) un atbalsts bija nepieciešams vairāk kā jebkad. "Noriju", respektēju un dzīvoju tālāk.
Apmēram pirms 2 gadiem draudzene mani uzmeklēja un lūdza piedošanu, - esot visus šos gadus mocījusies ar sirdsapsziņu. Tā kā bijus jau sen viņai sirdī visu piedevusi (bija palikušas tikai skumjas), tad nenācās grūti mūsu attiecības atjaunot. Tagad atkal uzticam viena otrai savus dziļākos noslēpumus - kā jaunībā un dzīves nozīmīgos brīžos (gan jaukos, gan ne tik jaukos).
Tad nu joprojām neesmu sapratusi, kādēļ mana piedošana nāca tik viegli - vai lomu nospēlēja fakts "laiks visu dziedē"? Bet varbūt mūsu draudzība kādreiz bija tik stipra, ka nekas to nespēja saplosīt? Bet varbūt tieši otrādi - tā nekad nebija bijusi līdz galam īsta un patiesa?

izlasīju judites textu un secināju, ka laikam dmž man nav nevienas tādas draudzenes, kuras dēļ ietu "caur uguni un ūdeni".radinieki neskaitās.

Lizet, - kā redzi, tad arī tādas draudzības "caur uguni un ūdeni" no nodevības nepasargā... Diemžēl...
Nekas dzīvē nav akmenī iecirsts.

Izjukušas draudzības pamatā no šī teksta pirmkārt nav sajūtama nekāda nodevība, bet drīzāk aizvainojums un nenoskaidrots pārpratums, kas radies, iespējams, vīrieša stulbuma dēļ.. - nav pat īsti uz ko apvainoties. Nodevība varbūt ir tad, ja draudzene mēnešiem un gadiem kniebjas ar tavu vīru, vai kaukā tā..Otrkārt vīra zaudējums ir emocionāli spilgtāks trieciens nekā kašķis ar draudzeni un tad pēdējais tā nepaliek dziļi atmiņā ar rūgtu piegaršu.

Krot, - Tev noteikti taisnība - par to zaudējuma smaguma pakāpi.
Bet par kašķi to nu galīgi nenosauktu, - nebija ne strīda, ne paaugstinātu toņu, - vienkārši pāris teikumi no draudzenes puses, kas mūs izšķīra uz pusmūžu.
Un laikam jau tiešām katram no mums nodevības jēdziens nozīmē kaut ko citu. Šajā gadījumā es par nodevību uzskatu to, ka draudzene nespēja (vai nemācēja) vīrietim izskaidrot situāciju (kurā pati tiešā veidā bija iesaistīta), - tas, iespējams,  būtu varējis rast kompromisu un visu izvērst par savādāku.  Viņa bez ierunām pakļāvās, upurējot mani bez cīņas. Bet, kā jau teicu iepriekš, - lielās mīlas labad es to varu saprast..

>judīte
Kašķis nebija jāsaprot, ka vajadzīga bāršanās :) Sakašķēties var arī bez vārdiem - reizēm pietiek ar šķību skatienu, demonstratīvu klusēšanu, aizvainojošu intonāciju vai attieksmi.. tas tā. Es to sauktu - viegli aizvainojamās dāmītes atradušās, nu vai zini! :) Otrreiz saku - no tava teksta nav nojaušama nekāda nodevība - tikai aizvainojums lielās porcijās. Un vēl kas - vīrietim nevar ieskaidrot sievietes viedokli, ja viņš to nevēlas uztvert. Arī man šo to nevar ieskaidrot, ko es negribu uztvert. Es saprotu sievietes viedokli, bet man nav pienākums to pieņemt un respektēt, ja man tas nepatīk! Nezinu, kā tavai draudzenei ar to vīrieti pēc tam gāja, bet tajā brīdī viņa uz intuīcijas pamata izdarīja izvēli, ka ar tevi varbūt vēlāk salīgs mieru, bet ar to āzi būs viss cauri, ja nepiekāpsies. Ja būtu runa par mani, tad es ultimātus neuzstādu, bet pats pazūdu, ja man kas nepatīk vai piegriežās

Daudzējādā ziņā Tev taisnība, - mazliet aizdomājos...
Vai tas bija no manas puses aizvainojums? - Droši vien kādu no sajūtām varēja nosaukt arī tā. Bet vai tad jebkurš cilvēks tādu neizjūt, kad viņu nodod? Attiecības pārtrauca viņa, ne jau es. Vairāk tā kā no sajūtām gan atceros bezgalīgu tukšumu un skumjas.
Ar to vīrieti viņa vēlāk apprecējās, dzīvoja visus gadus viņam pakļaudamās un bez savām balsstiesībām, kamēr vairs to nespēja un lēnām sāka celt galvu, - viņi izšķīrās. Pēc tam uzmeklēja mani. Tagad viņa šim vīrietim diktē noteikumus, - viņš meklē atpakaļceļus, bet viss ir jau par vēlu.
Mana attieksme pret viņas bijušo vīru ir absolūti neitrāla - nekad neesmu pret viņu izjutusi (arī toreiz) ne patiku, ne naidu, pat ne nepatiku, - viņu pazīšanās sākumā vienkārši labi satikām.
Bet katram jau savādāk, - es, ja no sirds mīlu, arī vīrietim varu piedot nodevību (melus un krāpšanu). Daudz sievietes to nepiedod. Un es patiešām nezinu, kas ir labāk.

piedošana ir tieši atkarīga no aizvainojma pakāpes.
es, piemēram, šobrīd jūtos apvainojusies uz savu draudzeni, kura... ai, nav svarīgi... bet fakts paliek fakts:esmu ieslēgusi stulbu pašlepnumu un soli pretim nesperu.

Ja mums tā otra cilvēka īpaši nepietrūkst, tad nemaz negribas meklēt ceļus atpakaļ. Ar to mēs atšķiramies no suņiem, ka viņi nesaprot, kas ir aizvainojums un vienmēr nāk klāt meklēt draudzību, kaut tikko varbūt dabūjuši pa ļocku par nočieptu kotleti.
Pašlepnums ir liela lieta - reizēm, kā judīte saka - daudziem gadiem jāpaiet, lai pārkāptu

>judīte
Nu labi, pieskarsimies niansēm, parunāsim par nodevību. Šī sajūta parasti dalās divos virzienos - asākā - personiskā nodevība..un bālākā - principu nodevība. Ja vīrs laiž pa kreisi, tad sieviete jūtas personiski nodota un sajūt to visai asi - kā parasti saka - pamats pazūd zem kājām :) Ja vīrs nodod dzimteni, tad tas nav tik personiski un mulsina mazāk. Tavā gadījumā tika nodoti draudzības principi - ka draudzenes tā nerīkojas! Bet nekā īsti personiska tur nebija - personisks bija tikai pamatīgs aizvainojums - dusmas..bet nebija tā, ka tev vemt gribētos, kad par to domā..Kā man reiz viena meiča karstumā teica - vemt gribas katreiz, kad šī iedomājas, kā vīrs ar savu krānu urķējis viņas draudzeni un pēc tam viņu pašu - sakāpināta iztēle gan arī, jāatzīst..Varētu padomāt, ka nebūtu draudzene, bet kāda cita, tad process kļūtu savādāks, ne? Nenoliedzami, ka vieglāk ir piedot principu nodevību nekā personisko jūtu nodevību..Tavā gadījumā var pievilkt šai situācijai nodevības faktu klāt kā peli aiz astes, bet pareizāk būtu saskatīt aizvainojumu.
Man bija reiz saruna ar sievieti, kura arī šad tad mēdza saskarties ar piedošanas faktu - no sērijas, ka vīrs reizēm izbizojas pa kreisi.. Viņa teica, ka sākumā tas ir pazemojoši, bet vēlāk pierod, jo šis taču vienmēr atgriežas un klusējot atzīst, ka viņa ir pati labākā..Bieži tā negadās, jo parasti nemaz nav grūti atrast kādu vēl labāku, taču gadās arī izņēmumi, kad tiešām forša sieviete..bet pati taču izvēlējās alfa tēviņu, kuram nebeidzami vajag apliecināties - var tikai nosist nevis izlabot