Kā man riebjas, ka šņabīti, konīti, vīnu(labu/cienijamu), ļergu/šmakovkiņu, šampiņu, aliņu sauc par alkoholu... katram taču no šiem dzērieniem ir sava buķete, sava garša, sava misija... Es esmu redzējis tādus cilvekus kam noliek pretī dažādus dzērienus un vēlāk paprasa ko tad esi dzēris, viņš apstubst, viņš pat dusmīgi uz jautātāju skatās... jā... Lūk šādiem cilvēkiem es uzskatu ir tiesības manis minētos dzērienus nosaukt par alkoholu, jo viņi jau no tā arī nekā vairak negaida, ka tikai apreibināšanos. Par kādu sexu te var būt runa, par kādu smaidu te var būt runa, par kadām krāsām, par kadam smaržām te var būt runa - tas viss traucē taču ātrak apreibināties ’’Mērķis sasniegts... ’’ noteica alkoholiķis izdzerdams pudeli un nolūza.
Vai arī -, Tu šodien slikti izskaties un arī gaŗigais nekam neder..., - kāds kadam jautā. ’’ Nē, es esmu tikai skaidrā... ’’ kāds kadam arī atbilde
Ja cilvēks savā ikdienas leksika lieto vārdu alkohols, tad man tas nozīmē ka šis cilvēks no ta māk paņemt tikai apreibināšanos un man nu nekādīgi negribās kādai patīkamai, starojošai, smarzīgai dāmai uzsaukt kādu pokālu rubīn sarkanu alkoholu...
Lietojot vārdu alkoholisms, jūs paši neapzinoties atbalstat alkoholismu... kāds vēlās jums ātrak ieliet alkoholu, lai jūs ātrak kļūtu nekontrolējama un jūs apzagt (iespraust) un lai ātrak arī jūs aizmirstu...
0
0