mani putni ir mani...  
un arī cilvēki kas paliks atmiņās...

Apbur pupi un maksts..arī acis šad tad..par cik zālīti nepīpēju, tad vēl šnabis apbur

Jaa, taadi cilveeki bija, ir un buus ! Pat nav jaabuut nekaadaam attieciibaam, lai blakus justos labi.. Tad, kad gribas dziedaat.. vareeja buut, bet nebij.. Tachu ir arii reaali, miiloshi, blakus esoshi, kurus var apchmadiit un samiijlot un domaat katru briidi

lizete... mēs esam tik pretrunīgi tēli... mums varētu būt tik juteklīgam sexam... Tu man klusībā pie sevis teiktu - Nu Tu man redzēsi, dzīvs Tu man neaiziesi... Un es pie sevis ar dziļomīgu smaidiņu pie sevis ar teiktu... Nu viss, meitene, es Tevi tā izpulēšu, ka Tu man sienai tapetes norausi...
Ko Tu, meitene, esi palaidusi garām...

patiesība, atklātība-apbur vienmēr

to, kas mans, stabs, neesmu palaidusi garām.tā vot.

’’Vot’’... blondīne teica...
Bet tas ko Tu neesi palaidusi garam vēl nav viss ko Tu varētu dabūt...

Nez, ko tas staburags te dala???   Moš rinda jāieņem?

sirdi dalu... savu plašo sirdi dalu...

Man pavisam reti ir taa, ka satiktie cilveeki nepaliktu atminaa. Vini vienkaarsi izgaajusi cauri manai dziivei un peedas palikusas. Reizeem arii beedas... Un visdazaadaakajos briizos, bet visiederiigajos, iedomaaju vinus... Zemapzina ir visvarena...

Ar riebumu atceros savu klases audzinātāju - učeni Vītoliņu... jo bija padomjkomunistpielaizītāja...

jācenšas atcerēties ko labu, a tu odere kā vecs suns uz zārku čurā!

Labi teikts:))))