Es tak nespēju to visu izlasīt! Tādi aktīvisti
Murminator, Ube izsmeļoši paskaidroja. Manā - pusmūža vecumā - bērns jau ir gana liels un dzīvo savu dzīvi. Un viņam nav nekādas traumas.
Bet, domāju, ka mana vēlme elpot pašai un ļaut to darīt apkārtējiem(t.sk. dēlam), ir nācis viņam tikai par labu. Un domāju, ka jebkuriem bērniem smaidoša un dzīvespriecīga mamma(arī tētis) ir tīkamāka, kā mūžīgi burkšķoši, dusmīgi, ar dzīvi neapmierināti vecāki. Kuri, pieļauju, bieži arī strīdas.
Tā tikai pieaugušie cenšas sevi apmānīt un vīrieši savu neizlēmību attaisnot. Cik nav dzirdēts vīriešu teiktais - es jau ar viņu(sievu) tikai bērnu dēļ dzīvoju! Varbūt viņiem par to ordeni piešķirt?