Tikai gudrs vīrietis (Pēdiņās ) aizies ar telefonu pie mīļākas kurš var zvanīt pēc sievas vēlēšanās !!!!!! Nu tādos gadījumos ir cits aparāts un cits numurs bet to ko siev zin vai nu nejauši nosēžās vai ārpus zonas vai vienkārši aizmirsts darbā un par to var paziņot no kolēģa telefona, bet ne patstāvīgi!

zurki nu tie ir tikai pielāgojumi, būtibu tas NEMAINA... nevajag visu uztvert pa tiešo(gimis ar mēli)

un tas viss nosauktais jau meli..

Nezinu nevienu.un, paldies Dievam, jo ja cilvēks īslaicīga prāta aptumsuma gadījumā maina paradumus, kas viņam ļauj justies komfortabli ikdienā, tad tas aptumsums atkārtosies un atkāritosies.Piekrītu LZ, visam jābūt viegli, jo citādi NAV attiecību.Ir tikai pielāgošanās vai izlikšanās, nereti ar savtīgu merķi.

ļiza-nevarēju pat nojaust-ka kunilingu tik augstu vērtē.
par veiksmīgu attiecību pamatformulu-nevajag ne uz ko iespringt un domāt pozitīvi-tad ir labi visos vecumos.

Te manāma vadlīnija- "ja nepatīk, kā viņš ēd, tad labāk neturpini." Jāvar nepamanīt, kas krīt uz nerviem, tas jāpieņem un pat jāiemīl.
Tomēr realītātē, man šķiet, ir drusku sarežģītāk. Pat ja dzīvi bez konkrētā cilvēka nevaru un negribu iedomāties; pat ja kopdzīve ilgst gadu desmitiem, ir lietas, kas mani vai traku padara; kas man liek ciesties sakostiem zobiem... un ko patiešām ir grūti pieņemt. Galvenokārt tie ir tiešām sīkumi, ko kāds cits varbūt vispār nepamanītu.
Ir skaidrs, ka man pašai arī raksturīgi n-tie kaitinošie sīkumi, ko pat neapzinos. Bet mainīt noteikti nespētu.

Sen vienā amerikāņu sieviešu žurnālā lasīju par tādu kā pētījumu, kādi paradumi sievām liekas viskaitinošākie viņu vīros, - ar nosacījumu, ka kopdzīve ilgst gadiem, un šķiršanās nav ne prātā.
Izsmējos no sirds- tur bija slepena konfekšu ēšana un papīrīšu bāšana zem matrača; regulāra čības kratīšana uz labās kājas īkšķa, kas konkrēto sievieti noveda baltkvēlē... visādu bezjēdzīgu krāmu vākšana un kraušana pagrabā (Pļuškina sindroms), un tā tālāk.
Vai tas viss jāiemīl?? Tad cilvēkam jābūt ar fantastisku humora izjūtu, un tādus cilvēkus varu tikai apskaust.

nu- tas Pļuškina sindroms ir baiss...

.tas viss nav jaaiemiil, ... nav jaapieveersh uzmaniiba katram siikumam...

Jana- nevar nepievērst, ja, teiksim man, tas rada papildus darbus.

..kaartiba jaaa, tas pats par sevi saprotams, es ar!.. ar lupatu, peec katra, vairs neskraidiitu... un netiiriitu..  .

Es nekādā ziņā nepieņemtu kāda paradumus pēc ideālas kārtības un bezmaz vai sterilitātes dzīvoklī vai mājā, kura jānodrošina man. Viņam vajag, viņš lai arī to pats nodrošina.

..es domaaju, raksturu neizmainiit, nepaaraudzinaat, ...  kaartiibai jaabuut, lai visiem vai abiem labi, neiet runa par ideaalu...   
 paradumus un pieradumus var mainiit..un izmainiit, ka tik veeleeshanaas...

..vot par šo tēmu būtu forši, ja padomātu  visi tie, kuri bieži vien neiedziļinoties(un protams, nezinot, kas un kā) met akmeņus uz tiem, kuri vēlas nedaudz no dzīves  to, kas standarta ģimenēm ir pats par sevi asprotams!
Zinu, ko runāju, viss tas izbaudīts.
Ja esi kopā ar cilvēku, kurš ir tev dārgs... bet slims... tad ko labāk?-Pamest to otru..jeb paretam nozagt no dzīves mirkļus?

Tak neiet runa par elementāru kārtību, bet par tās izpausmi smagā formā. Uz sitiena aizmirsu apzīmējumu, bet doma tāda, ka dvieļi salocīti noteiktā locījumā, sakārtoti ne tikai pēc lieluma, bet arī pēc krāsas, krūzītes visas ar osiņu vienā virzienā, priekšmeti nolikti noteiktā vietā, un pasaules gals, ja izkustināti kaut par milimetra simto daļu, vai nolikti vietā ne tajā pašā pozīcijā kādā stāvēja utt.

frīna- haha- tas man lika atcerēties seno, dramatisko amerikāņu filmu ar Džūliju Robertsu- "Gultā ar ienaidnieku!"

Beatrixyx, nemaz filmu nevajag, dzīvē arī tādi ir sastopami. Manam tēvam bija darba kolēģe, kurai vīrs visus četrus gāzes plīts riņķus lika aizdedzināt ar vienu sērkociņu. Ja tas neizdevās, tad sita par izšķērdību.

frīn, man gan liekas, ka tādi pamatos ir vecpuiši un tādi gruntīgie...

bet paradumus mainīt varētu būt interesanti, ja kāds spētu pierādīt, ka tas, kā to daru es, ir neracionāli, neekonomiski(saprāta robežās)

Nu es tik vienu vecpuisi zinu, bet tas noteikti nav tāds, un vispār tiešām feins kungs. Par pārējiem vecpuikām neko teikt nemācēšu. Bet šķirteņu vidū tādi bija pietiekami. Bet es jau ar biju maita viņu acīs, jo tikko man sāka borēt, ka necieš nemazgātus traukus izlietnē, ka grīdām jābūt tādām, lai no viņām ēst varētu utt. kas, protams, jānodrošina sievietei, tad es uzreiz šāvu laukā: tu, ko, esi kroplis bez rokām, ka pats neko izdarīt nevari?