Tieši padomi ir tā lieta, ko šeit nevaram sniegt. Jo nez vai tās dzīves, ko var ieteikt cilvēki, kas ir vientuļi pēc būtības, un vienalga, vai tā ir tāda laulība kur vienai pusītei jākvern netā un kaut kas jāmeklē, vai cilvēks sameklējis savu pašpietiekamību, vai dajebkāda cita iemesla dēļ neko nopietnu nemeklē, ir pilnvērtīgas.

Man deva padomus- notievēt, iziet laukā, iet uz dejām, iet pie pūšļotājas, mazāk čīkstēt, saprast ko es gribu, iet no šejienes prom.. utml. Un tikai dažas dāmas un kungi, vispār uztvēra manis teiktā pamatdomu..
 vidējai statistiskai sievietei ap 40 jau noteikti ir jābūt vīram un bērniem, bez tiem sieviete nav normāla!
uzziņai- 90to gadu sākumā manā miestā precējās tikai "padauzas", kuras 17 gados pamanījās tikt pie bērna, pārējām vajadzēja doties studēt uz Riigu un iegūt "labāku dzīvi"
Par notievēšanu- es to visu laiku daru, es tievēju ( svars krīt), bet situācija no malas nemainās.. tie kas grib sexu, tiem patīku tāpat un tie ir sajūsmā arī par manu tagadējo izskatu.. un svara nomešana nav panaceja..
 un galvenais secinājums ir tāds, ka izglītotām sievietēm līdzvērtīgu un brīvu partneri atrast tiešām ir neiespējami. 70% par normāli uzrunāt sievieti neprot.. bet, ja vīrietim pirmā uzraksta sieviete, tas ir apliecinājums tam, ka viņš ir muļļa.

 Viss ir iespējams- ja pati patiešām grib- i satikt, i iepazīt, i attiecības veidot, turpināt, pabeigt, vilkt garumā vai sprinta tempā - dajebkas..ir iespējams. Vīriešu- visdažādāko- ir gana daudz.. ja ne šeit - tad, atvaino- ir citas vietnes, kur var iepazīties - gan netā, gan ārpus neta. Vienkārsi- ar šādu attieksmi- jau pašā sakumā- ka viriešu nav, normālu vīriešu vispār dabā nav, un kam gan es esmu vajadzīga- ar visu to komplektāciju, ko nu daba un pati sev esi uzinstalējusi- nu tad nav nekāds pārsteigumsd, ka nav arī to gribētāju... Pavisam vienkārsi- nevienam nav nekādas vajadzības kādam pietrādīt- ka ir, ka ir

O, jaa! Es piekriitu tavai peedeejai rindkopai... tika paroc veel dzilaak! kaapeec mekleesanaas process ir tik veelu? Ko sii sieviete dariija lidz triisdesmitiem? Vai tik nebija taa dziivosana savam priekam un baudai? Taa arii tie iistie vilcieni tiek nokaveeti..

Es par naarinas teikto...

Izklausās bēdīgi, bet kas nokavēts, tas nokavēts.

sokolaade- es liidz pat 30 gadiem, maaciijos, mekleeju darbu un  mekleeju viirieshus... tad es biju veel nesmukaaka, daudzi atteica deelj izskata..
 savam priekam nedziivoju, vienmēr esmu gribeejusi appreceeties un kaartiigu ģimeni ar bērniem un suni un daarzu laukos..
 Vai tad pierādīšana, ka kaut kas nav tā, kā izskatās- nav dzinējspēks??? es pēc tādiem principiem tik dzīvoju- jo vienmēr vajag pārbaudīt, vai tiešām, tas ko saka, tā ir!

atlaid situāciju... ja staigāsi ar domu, vajag veci... nekas nesanāks viņi to jūt, un bēg ka no uguns...
un vēl... šeit, attiecības neatradīsi... 99, 9%

Cilvēki reizēm grib to, kā mums nav. Es gribētu padzīvot bez suņa, bez mājas, bez dārza utt.

Kaut kas nav riktiigi... Kaapeec tik ilgi maaciijies? Es maaciijos, maacoties appreceejos, peec tam sadzima beerni, peec tam es ilgu laiku biju mamma, peec tam atkal maaciijos... Tagad esmu i mamma, i ome, i turpinu maaciities! Maaciisanaas nevar buut pasmeerkis. Taa iet paraleeli ar dziivosanu

laikam būs man grūti ar šo saprast..
nedomāju, ka smukums un apaļīgums ir noteicošais, ka sieviete 38 ir vientuļa..
tas viss viņas galvā..
Asaka... es gan nevarētu bez suņa, dārza un mājas..bet bez vīrieša kādu laiku gan ..

Zinu, ka es varētu... kādu laiku.

sokolaade, es nevareeju atrast piemeerotu pusi studiju laikā- es neprotu iepaziities, es to apzinos!!!
 un ir veel vecaaki, kuriem jaapienjemt mans iecereetais- kaa to var nesaprast, ka nedziivojam jau vieni pashi pasaulee.

Par bērniem.
Nu jau vari atslāpt. Tām kam tagad ap 50 - bērni jau savā dzīvē, daudzām pat nevairs Latvijā. Un tāpat tādas brīvdienu omes vien ir, jo pensija būs tikai 62 gados.
Par večiem.
Vecumā tie esot jāaprūpē kā bērni... Prieka tur maz.
Ta laikam jau labākais ir baudi to kas Tev ir.
To ko to domā- Tu jūti
To ko jūti - Tu izstaro
To ko Tu izstaro - To saņem atpakaļ.

Es teiktu - tāds liktenis, ko nu vairs. Jādzīvo un jāpriecājas par to, kas IR, nevis jāraud, par to kā NAV.

Naarin! Laid tarakaanus briiviibaa!!!!!!!!! Tu ej pretrunaas - neprati iepaziitie/ nevareeju atrat... Un neuzticeesanaaas sev - vai tev bija paredzeets, ka vecaakiem tavs iecereetais (interesanti, cik vinu ir bijis... )... akcepteejot citu viedokli, jo Tu tak ne viena pasaulee, tomeer izraadaas, ka viena paliki...

Tas ir viens un tas pats.. kur tad te ir pretrunas...
vīriešu, kuri ir bijuši vienam vakaram ir bijis daudz.. un, viņi atsaucas tikai, ja es zvanu pati..
bet man apnīk un tā nepatīk, un tas nav vīrietis, kuram nav iniciatīvas.
Bet protams, ka ir svarīgi, ko domā radinieki, draugi un darba kolēģi, jo ar viņiem jādzivo un uz pasākumiem jāiet.. nu nevar direktore precēt sētnieku!

Naarin..nevis vecākiem, bet Tev būtu jādzīvo ar savu iecerēto.Tas jau vien ir garām, ka ir jābūt vecāku akceptam, lai Tu varētu " ieviest viņiem pareizo puisi". Nedzīvojam viduslaikos. Un nevar būt nekāda aizbildināšanās, ka tajos 90tajos... es ar esmu no tā laika, bet ko tādu gan neesmu piedzīvojusi.

Katram savi sasniegumi liekas lielāki, sava dzīve pareizāka. Nesaprotu, ko tad nāriņa ir palaidusi garām? Kas ir nokavēts? bija kaut kādi mērķi dzīvē, un, cik saprotu, tie ir pamatā sasniegti? Ja Tev kādreiz ir licies, ka tie ir lieli, grūti sasniedzami mērķi, bet tagad pēkšņi attopies, ka tāds nieks vien bijis, un vajadzējis tiekties uz kaut ko lielāku, tas tikai nozīmē, ka lieliski esi tikusi galā.

Un tagad mans nepareizais padoms - neaizmirsti būt lepna ar to, kas ir sasniegts. Ko vēlies tālāk, vai bērnu, vai ģimeni, hipotekāro kredītu, uzkāpt Everestā, vai pie Āfrikas krastiem ienirt un apskatīt pērn nogrimušo kuģi - tas jau ir Tavā ziņā, un uz to tiecies. Pa solim ej uz priekšu, ja jau sasniedzi, ko vēlējies visvairāk, sasniegsi visu.

Iepazīties - tas ir tāds izplūdis jēdziens. Pietiekoši daudz cilvēkus pazīsti, pieci vairāk vai mazāk tāpat neko nemainīs.

...  es te tiku nosaukta par padauzu... - uztveru to personiski, jo apprecējos 17 gados... bet tas man netraucēja ne studēt, ne bērnus audzināt, ne savu māju un dārzu ar suni un kaķi uzturēt... netraucēja arī izšķirties, kad sapratām, ka neko viens otram vairs nevaram dot- tikai traucēt iet tālāk...  
 netraucēja arī mans padauzas statuss nodibināt jaunas attiecības - 2 gadus vai 6 ilgušas... ir tikšanās un šķiršanās, ir skumji un priecīgi brīži tajā visā un tā ir dzīve- jā jaizdzīvo... un katram pašam sava..