Kā tad, lai iztiek bez tās platoniski/virtuālās mīlas?
Ja pat dzejas rindās ir teikts:
"Bez mīlestības nedzīvojiet,
Jo nav kas ņem un nav kas dod!"
Īpaši vēlos pateikties kādam kungam, kurš regulāri, gandrīz jau gadu, kā uz darbu nāk lūkoties manā dailē
Vēl kādiem vēlos pateikties par viņu neatlaidību un protams vēlos pateikties maniem mīļajiem pasaku teicējiem...
Nav vērts meklēt jēgu tur, kur tās nemaz nav. Un bez mūsu virtuālajiem varoņiem (pelēkiem vai krāsainiem) šī virtuālā telpa nebūtu tik uzjautrinoša