Prošla ļubow, zovjaļi pomidori, boķinki žmut... i nam ņe po puķi.

Var jau teikt - VISS, kaut sirdī un galva nemājo neviens... Vaitad tā nevar būt???

Visādi var būt, gan mājot, gan nemājot, bet pati būtība ir spēt sev pateikt nē.

Mans "nē" un "viss" nekad nav nozīmējis, ka man vienalga. Varbūt es viena tāda īpatnēja, ka neprotu izdzēst otru no savas atmiņas kā nebijušu..bet kamēr es atceros, tikmēr nez vai man ir vienalga.Es te nedomāju īslaicīgus romāniņus, to saku par nopietnu kopā būšanu.

Pienene, Tev acīm redzot nav bijis SĀPĪGA iemesla teikts vienu lielu "NĒ"! Tici, ka tomēr ir situacijas ka sevi aizsargāt vari sakot "nē" un reizē arī nocietinoties pret to otru... jā, jā it kā izdzēšot...
Protams, tas ir labi nav TĀDAS pierezes... Taču šī nespeja "izdzēst" daudzām ir stipri liktenīga... ilgu laiku dzīvot "varmākas, pakļāvēja" varā... un tas ir bēdīgi...
/tik no profesionālās pieredzes..

Ir bijis, bet tāpēc manī vienaldzība nav iestājusies..

fakts, bet tik un tā kaut kā jau žēl... /nelasot iepriekšrakstīto/

Kā tas ir - KAUT KĀ ŽĒL??? Ja ir žēl, tad domā kā palīdzēt, mēģina rīkoties utt... Ja tas - KAUT KĀ - ir - padomāju ka man žēl... nu žēl ka tā noticis utt... tā ir tā pati vienaldzība... Vienīgais SSAVĀS acīs izliekamies žēlsirdīgāki...
Tad jau labāk ir sev atdzīties ka esmu cietsirdīgs un vienaldzīgs, nevis TĒLOT ... kaut ko žēlsirdīgu...

Katrai palīdzēšanai ir robeža... tad iestājas bezspēcība un tu saproti, ka jāglabjas pašai un ne tikai pašai, bet tā vienalga nav vienaldzība. Cietsirdība šajā gadījumā ir tikai pašaizsardzība...

Nu un kur tad tur būs vēl žēlums??? Tātad kad robeža ir, jeb citiem vārdiem sakot - vadzis ir pilns un viņš lūzt... Tātad Tev ir vienalga, kas notiek ar to otru...
Vai ta nebūs vienaldzība??? Jebšu vēl teiksi - man nav vienalga, kas notiek ar manu bijušo " varmāku"?

tad jau rodas jautajums - kas Tavā izpratnē ir VIENALDZĪBA?

Visādas labas un pareizas runas... bet tēma man galīgi nesaistoša.

Versija, tad nav ko komentēt.Te cilvēki izsaka savas sāpes un domas.

Tieši tāds jau arī mans nodoms.

Vienaldziiba ir tad, ja man ne silts ne auksts, ja sirds nesaap, ja nepaarnjem skumjas..

Nu jau gan... un kas ir tad ja pārņem skumjas, sāp, bet Tu nekustini ne pirkstiņu lai palīdzetu?

Bijusī sieva zvana vīram dzimenē: -dzirdēju, ka tu esot dzert atmetis? ..Jā atmetu.. -Un smēķēt arī esot atmetis? ..Jā atmetu.. -Un seksiņu droši vien arī atmeti, ne? -tā indīgi prasa.. Nē, to gan neatmetu - tieši otrādāk! ..- Tad jau man tev uz dzimeni vajadzētu uzdāvināt gumijas sievieti, vai ne? :) .. Nē, es negribu tevi atpakaļ!

Man domāt, ka īslaicīgās attiecībās nav ko sirdi likt iekšā.Tad nav ne sāpes, ne pārdzīvojumu, ne vienaldzības.

Atliek tik sirdij uzstaadiit programmu kaa robotam -shajaas attieciibaas es ielieku sirdi, kad gribu, tad iznjemu, bet citaas attieciibaas ielieku tikai miesu. Cik vienkaarshi!! Attieciibas bez sirsniibas.

>ceturtd, dimdari
Jūs, meitenes, esat tik kategoriskas! :( Jums visam jābūt liktenīgi vai tukša vieta :( Ja ieliekat sirdi, tad jābūt - līdz nāve mūs šķirs! Ja neieliekat sirdi, tad jāpaliek par gandrīz vai par stervu, kas gatava par visu paņirgt, ja :) Bet kur tad paliek zelta vidusceļš, koa?? -Lai mīlētu skaisti un nesadegtu kā mazgadīga skuķe.. Lai būt maza smeldze, bet nekas netiktu salauzts... lai būtu kaislības, bet nevienam jumts netiktu nonests.. Bet jums pat pusmūžā visu vajag vai nu pa īstam- kā ugunsgrēks.. vai nekā :) Atļausiet pasmaidīt! Tas nozīmē, ka arī uz podiņa sēžot jums bikšeles jārauj nost tikai tad, ja pa lielam, bet ja pa maziņo, tad laidīs tāpat vaļā biku tupiņus - ka tik svārku malas sausas :)) Būt laimīgai nozīmē sajust siltu prieku no katras dienas nevis gadiem īdēt un ciest, lai tad brīdi spoži degtu un atkal jau slaucītu pelnus.. Pat vienas nakts attiecības var būt ar lielāku sirsnību nekā citreiz pāris gadi šā tā