18/08/2013 22:40 | Diskusija lasīta 1540 reizes
Neta vietnēs klaiņo vientuļās dvēseles, tik nemanāmas, ka sajūtam vien to pieskārienus,
Tie ir tik vēsi un stindzinoši baisi, ka sametas zosāda.
Caur šīm sajūtām jūtam, dvēseļu kliedzienus pēc tuvības,
Bet garām slīdošās ēnas aiznirst tumšā vienaldzībā.
Un atkal tu nezināji, kā vajag mīlēt, lai bez tevis vēl kāds bez gala skumtu.
Nāve nenāk ar naidu, drīzāk ar smaidu . jo jaunība nepiestāv nāvei.
Tad kādēļ mēs neļaujamies no jauna jūtām, iekārēm un sajūtām ...
... iekams skūpstīs mūs nāve .