Psihogēno seksuālo traucējumu terapijas institūta (Vīnē, Austrijā), vadītājs, doktors Karls. F. Štifters uzskata, ka daudzos gadījumos sieviešu, šis process ir sava veida ejakulācija, kā vīriešiem. Šķidrums, kas izdalās pa urīna izvadīšanas ceļiem, nav nekāds urīns, bet īpašs šķidrums no dziedzeriem, kas daļēji atveras ūrīnkanālā, un daļēji tā ārējās atveres tuvumā.
Pēc Štiftera domām, sieviešu ejakulācija ir daudz lielāks baudas punkts, kā orgasms. Diemžēl, pēc daudzu autoru domām - tikai pusei sieviešu var būt ejakulācija, un tikai dažas uzskata, ka tas ir normāli, un vēlama lieta, bet atlikusī daļa šādu parādību apspiež.
Sieviešu ejakulācija ir saistīta ar to, ka tuvojoties orgasmam vai tā laikā, no urīna izvades kanāla, nejauši izdalās šķidruma strūkla, kas ne tuvu nav urīns. Tie nav pilieni, bet patiesi – strūkla. Šķidruma daudzums mēdz būt neliels (vidēji 50 ml – pietiekams lielums, lai paliktu aptuvens divu plaukstu nospiedums). Šķidrums ir gaišs, daudz gausāks par urīnu, bez urīna smakas. Sievietes, kurām ir bijusi ejakulācija, stāsta, ka tas smaržo kā „kaķis”, bet daudz maigāk, kā „jauns vīns”, „mazliet rūgteni”, „smarža un garša mainās četras reizes mēnesī: sākumā kodīgs, skābeni sūrs, pēc tam ļoti salds – aptuveni 3 dienas pirms mēnešreizēm. Pēc garšas izsmalcināts, mazliet līdzīgs medum, bet ne tik ļoti gauss”.
Pētījumi atklāja būtiskas atšķirības urīnā un sieviešu ejakulācijā. Daži rādītāji uzrāda vairākus tūkstošus atšķirības, tāpēc nav nemazāko šaubu, ka izdalītais šķidrums – NAV urīns.
Daudz interesantāku variantu piedāvāja viena doktora sieva, kas mēdza ejakulēt, un piedalījās pētījumos. Viņa iedzēra tableti, kas izkrāsotu urīnu. Pēc ejakulācijas tika veikta gultas pārbaude. Nekur nebija redzama krāsas maiņa. Lai to pierādītu vēl tiešāk, viņa mazliet urinēja uz ejakulācijas izdalītā šķidruma vietas – bija redzama nokrāsa.
0
0