janai: tā ir laikam visai pierasta prakse, ka viss, kas noklusēts mājās, tiek stāstīts mīļākajai.
Zinu sievieti (hm, teiksim tā), kura zināja būtībā visu informāciju par veci, kuru nezināja šā likumīgā sieva, - par visiem sānsoļiem, to iemesliem, apstākļiem un izskaidrojumiem, par slepenām domām, un tā tālāk. Man bail- ja kaut desmito daļu no tā visa uzzinātu sieva, viņai infarkts būtu klāt. Un- vai tas ir vajadzīgs? Vai tas ko atrisina šai no skata superpareizajai, skaistajai, brīnišķīgajai ģimenei, kur aug jau četri mazbērni??
Var jau uzreiz kliegt- "man neko tādu nevajag!! Ja nav, tad nav", un tā tālāk, bet... reālā dzīve visam uzliek savas korekcijas. Konkrētā sieva, kad tai radās aizdomas, deva priekšroku .. neko sīkāk nezināt vispār. Varbūt, ka pareizi dara.

Man šķiet, ka mīļākās bieži pilda psohoterapeita funkcijas. Ja piekrīt. Konkrētā mīļākā ilgi to vairs nespēja panest, - dzīvot gan savu, gan šīs otras ģimenes dzīvi, gan līdz aknām apzināties, kāds ir šās mīļotais... sākās pārmetumi un konflikti, līdz- loģiskām beigām.
Tiesa- katrs nes tikai to, ko pats uzņēmies nest. Cik un kādu brīvību baudīt.

Beatrixyx, !
Daudzas -- protams, smadzeņotās & smadzeņotie -- mīļākās un mīļākie savu statusu tīši vai netīši iegūst tieši kā personiskie psihologi un vai psihoterapeiti. Kamēr nervu jaudas un pacietības pietiek, -- atkarībā no pacientes/pacienta progresa vai regresa/degradācijas.

Tie, kas vienmēr un visur paģēr patiesību, atklātību, visai bieži kā reiz netiek pie tās, jo tiek liegtas pretējai pusei tiesības uz brīvību visu nestāstīt.

gan mariinam, gan asakai- precīzi!!!!!!!!!!

labrit brivie ērgļi...

Mana brīvība uzgavilētu, ja nebūtu pienākumu... Eju darboties, lai jums te labi!

Un ik tā ir forša brīvība- darīt ne pienākuma pēc, ne gariem zobiem, bet darīt gribot. Darīt tāpēc, ka tas sagādā neviltotu prieku

bet ja par brivibu visparigi ne tikai no attiecibam un kopdzivem... es jauniba kad aizgaju uz kojam jutos brīva:D
tad vel pavisam mazu bridi un tad vsjo tiklidz piedzimst bērns jebkāda briviba beidzas..nevar atslegties lidz laikam kad pieaug..:D..
un tagad atkal var baudit brivibu... :D

Versija, jā, pienākumi var būt patīkami, bet tas izslēdz brīvību!!!!!!Anksa tak ar par to. Vai kāds te apšauba bērnu audzināšanas pienākuma jaukumus. et tā nav brīvība!

Lasu, lasu... neko nevar saprast. Katrs runā par kaut ko citu.
Bērnu audzināšana tak arī pie brīvībām pieskaitāma... tak pats gribi to bērnu, attiecīgi arī ar prieku uzņemies to audzināt, man domāt...
Par pāri, kuriem četri mazbērni un vīrietim mīļākā- "psihoterapeite". Skaidrs, ka tā ir situācija, kad sievai nav jāzin par mīļāko... priekš kam viņai tāda informācija??? Vīrs tāpat negrasās viņu pamest. Mīļākā agri vai vēlu atradīs citu, kurš, iespējams, būs brīvs u.t.t.

Brīvāiba noteikti nav pataloģiski sakāpināts un absolūti neierobežots egoisms!!!
Ja jebkuras attiecības grib atjaukt ar šāda veida mērci, fiasko ir neizbēgams.

Zāra- tieši tā Turklāt sakāpināts egoisms un pašcieņa itin nemaz nav viens un tas pats kā dažkārt liekas.
Vecais bārdainais teiciens vēsta: "Tava brīvība vicināt rokas beidzas tur, kur sākas otra cilvēka deguns."
Ja gribi vicināt uz visām pusēm, tad jāiztiek bez deguniem- t.i. cilvēkiem tavā dzīvē.

Pienākumi nekādā ziņā neizslēdz brīvību! Muļķības! No viena grāvja otrā... :) Piekrītu Versijai, - brīvība, viss, ko darām ar prieku, bez kāda diktāta vai norādēm... ar atbildības sajūtu, uzticēšanos... to pašu sagaidot no otra.

Tomeer piekritiisu, ka ir jaarunaa par svariigo, vienalga kas tas buutu. Arii taa ir dala no briiviibas. Un tas dos veel vienu labu pieredzi- maaku runaat un maaku-uzklausiit. Manupraat, ja uzskata, ka nav jaaruna- par nepatiikamaam lietaam, par problemaatiskaam situaacijaam kopdziivee.. tad ir - vai nu speele- mees esam kopaa tiktaal, cik viss ir perfekti, taalaak- katrs pats par sevi... vai arii ir bailes un neticeesana otram- bailes no saciitaa sekaam, buus kaut kas jaadara peec tam, kad nu pateiks kaut ko..neticeesana- ka otrs spees saprast un kopaa varees tikt ar kaut ko galaa. Abos variantos- probleema no taa neatrisinaasies.

Uzticēšanos arī ir jānopelna. Katrs pats zina- ko un ar ko runāt. Ja reiz saka vienai, bet nesaka citai- tātad tā tam būs būt.

Varbūt mana brīvība ir tajā, ka runāju ar ko gribu un par ko gribu... ne viss kopdzīvē ir tā izrunājams, jo bieži tieši tā pati kopdzīve ir tā parrunājamā. Un ticiet vai ne, bet reizēm no malas tiešām skaidrāk redzams.

šis man patika:
Amerikāņu zinātnieki ir konstatējuši, ka strīdi ģimenē paildzina dzīvi, jo, emocijas noturot sevī, var iemantot dažādas slimības.

Brīvība ir apzināta nepieciešamība ?? ( no marksisma ) Es drīzāk esmu par haosu.

ticēt tu vari tikai pats(i) sev... līdz 3 glāzei :)

Ja runājam par tematu - tad nebrīve no nebrīves atšķirās!! Man arī patiktu būt nebrīvam tādas sievietes "uzraudzībā", kura mani sajūt un mani vēlas un kauko no manis arī saprot nevis tikai zin nosaukt nedēļas dienas pareizā secībā.. Ir forši būt nebrīvē, ja tur jūties labi! :)