Laikam katrai no mums dzīvē ir bijuši (vai ir) draugi-vīrieši, be ttikai vai tās attiecības beigu beigās neaizgāja pāri draudzības robežām? Protams, nestrīdēšos par to, ka daudzām no mums ir draugs-vīrietis, kuram var piezvanīt jebkurā dienas un nakts laikā un palūgt atbalstu vai palīdzību, un viņš arī bez liekas runāšanas palīdzēs. Jautājums ir tikai par to, vai šis vīrietis ir tikai draugs vai tomēr viņš jau sen nozīmē daudz ko vairāk, bet jūs to vienkārši negribat atzīt.
Vai arī no viņa puses tas jau sen tiek uztverts citādi...
Es laikam tāds cilvēks esmu, ka varu sazīvot gandrīz ar ikvienu. Turklāt, kopīgu valodu atrodu diezgan viegli. Es priecajos par jaunu draugu, ar kuru jauki pavadīt brīvo laiku.
Lai kā tur nebūtu, patiesai draudzībai starp sievieti un vīrieti es ticu. bet pieņemu, ka vismaz viens no šī pāra kādeiz iedomājas arī par kaut ko vairāk, nevis tikai par draudzību. Un tad, lai cik tev šis cilvēks nebūtu mīļš, tu saproti, ka jūsu sarunas/tikšanās utt. katru reizi uztur to cerības uguntiņu...