Jana, ko Tev pastāstīt, -- kā tur augšā no heļa skrūvesgaisa plūsmas savus vaigus var redzēt kā suņa purinātas lupatas, turklāt to vaigu purinašanu pavada žlerkstoši uzjautrinoša skaņa: citiem tādos apstāklos mutes sausas, citiem siekalas pastiprināti, laikam no apetītes atkarigs...
-- mute jātur ciet, žokļi jāžmiedz ka skruvspilēs ar spēku, citādi skrūvesvējš žaunu attaisa kā konzervbundžu... ilgi jau nav laika to apcerēt, jāstrādā jau arī ir, bet attiecigs lielais "O" arī...
Kad Zaķenes tornī pirmoreiz kāpj ārā "pār palodzi", tad kolēģes un koleģi vēlak apsmej, ka licis -- striķis rokās izšķīdīs: pašam gan tā nelikas, bet... kas to zin...
Kad torņa siena, uz leju laižoties beidzas un visas 3 torņa kas katra uz savu pusi "aizgājušas", tad ta varētu justies rudens zirneklis, kas laižas par lauku vienā diegā iekāries... automātiski ari otra roka pieķeras pie tā striķa uz kādu brīdi, bet pēc kādam sekundēm jau sāc par sevi rēkt -- ko tā turēšanās dos, ja striķis trūktu? ...
Emocijas jau tikai pirmajas reizēs, kamer pats iesācējs, -- vēlāk jau ir ko darit un vairāk jādoma par kolēģiem, citus iesācējus ieskaitot.