Ar pieaugušiem vajātājiem/vajātājām nav -- tpu-tpu-tpu -- darīšanu pašam bijis: laikam izdodas laikus tādus tipāžus "atkost" un neielaisties, toties... par vecākiem, kuri milestību pret/uztraukumu par bērniem izrāda ar mazjēdzīgi daudz reižu atkārtotu zvanīšanu... Paziņu vidū bija viena tīnes mamma ar tādu niķi... Zvana, zvana, sūta īsziņas, -- atbildes nesaņem, skaļi un dekoratīvi -- apkartējiem acīmredzami un ausīmdzirdami -- nervozē. Atveras durvis un ienāk mammas tik nervozi meklētā meita...
Pieklājīgi pavelk nostāk un saka: "Kā mums bija sarunāts? Ka tikos un tikos tiksimies tur un tur? Tu īsziņā gribēji pateikt, ka tiksanās vietu pārcel? Nepārcēli? Nepārcēli. Norunātajā vietā biji? Nebiji. Kāda jēga man atbildēt, -- no Tevis 17 zvani. Un pati zini, kā man bija jājūtas, 17 reizes metot nost trubu? Kāda man bija jēga celt, ja Tu pati norunas nepildi... "
Mamma pēc tam skaļi, lai citi dzirdētu: "Pa-a-aldies Dievam, viss kartībā... "
Kārtībā? Viss?
Toreiz izskatijās, ka tā mazā izaugs sakarīgāka par to dekorativi haotisko mammuli. Pirms gada redzēju abas, -- māte, cik varēja noprast, uz labo pusi mainijusies nebija, toties meita, kas tagad tuvāka 30 nekā 20 vecumgadiem, atstāja ļoti akurata, disciplineta un profesionāli veiksmiga cilvēka tēlu atmiņā...