lietojam šādas frāzes savās sarunās? nu ja, grēkojam gan. padomājot, laikam katru no šīm frāzēm ik pa laikam esmu arī teikusi... ak vai. un ko sacīt vietā/ kā pateikt, nepaskot? ziedu valodas simboliku sen jau esam piemirsuši.steigas pilnajā laikmetā jābliez pa tiešo, starp acīm... un tad i ne vienmēr saprot, ko gribējis ar to teikt.

Manuprāt daudz biežāk lieto atvainošanās frāzes. Un pēc piecām minūtēm dara atkal tāpat, un saka atkal- piedod, atvaino...

Teicējam tā vienkāršāk..paņem kaut ko no jau iepriekš zemapziņā glabātajām frāzē... un jo biežāk to to pasaki, jo dziļāk iesēstas apziņā... "tur tak viss jau Ok! "
Piekrītu... arī es ar šo grēkoju... tai brīdī neiedomājamies par otru- kā viņš jūtas.

Laikam manā leksikā šo vārdu kombināciju nav pārāk lielā daudzumā.
Vismaz- neko būtisku netaceros.

Uz muļķīgām frāzēm atbilde - kā ir tā ir, un nekautrējos.:)
Tu saki?
Kā tad!

man --neviena no piedaavaataa..

Savā vecumā tu labi izskaties Caur logu uzlūkojot, apgāzto, pusiesnigušo , bērnu basketbola groza, nosaku

nū. es saku vismaz 75% no tā, ko domāju - saprotams, pēc noskaņas / attieksmes, ne pēc apjoma. ja kādam nepatīk, lai iet uz nabagmāju. un man pie backsaides, ka kādiem mediokriem vai mietpilsoņiem autoritāte un / vai grādīgs professōrs, ja gvelž aplamības (ar ievadvārdiem "kā mēs visi ļoti labi zinām ... ļeru, ļeru, ļeru ... ", "tikai mazizglītots idijōts var nesaprast, ka ... ļeru, ļeru, ļeru", "kā zinātnieki sen ir pierādījuši ... ļeru, ļeru, ļeru ... ") ļauju manīt, ka plānprātis un tikai pirmo reizi tā taktiski un to pirmo reizi tikai, ja personāžs nav jau izbesījis ar aplamību gvelšanu biezā kārtā. pie tām škandālogēnajām frāzēm droši arī (situācijā, kad kādi sūdi sanākuši!) "es jau zināju, ka tā būs, tikai es neko neteicu!". bet es arī šo frāzui atļaujos lietot un uz jautājumu: "kādēļ neteici?" zinu atbildēt, ka senāk mēdzu, bet konstatējis, ka runāju pats savā nodabā, nolēmu lieki netricināt gaisu. вот такои я жучок!

Dažreis tā gribās pamuldēt, ka nav laika apdomāt ko saki, ja tas ir mazsvarīgi... Bet nopietnās lietās par saviem vārdiem ir jāatbild...

Es ar kā haris.% var biku atšķirties.Ja saku, tad saku taisni uz aci.Un man pofig ko "pareizie"purni par mani domās.
Bet ir lietas, kuras netiekšu nekad.Tie arī būs tie atlikušie %.
No autores piedāvātajiem variantiem man "pielipis"nav neviens.

Ilgi apdomāju - teikt vai neteikt - bet tomēr saku:
Labrīt!

es veel domaaju, uz kurieni paarvaakties ar labriitiem!..
kur tiem buut vieta...

Pateikt, apvainoties, aizmirst - tas ir nieks.


Trakāk bija šeit, tautā, kad vēl tie meklētāji strādāja un varēja paskatīties, ko kurš un kad ir teicis, tad kauč ko ne tā izpļauj - naic uz mūžu, un pastāvīga mazohistiska "sliktās frāzes" meklēšana un degunā bāšana - a tad tu te kaut ko teici savādāk. Dažiem eksemplāriem ar labāku atmiņu tas piemīt tāpatās, bez jebkādiem meklētājiem. patiesībā, daudziem eksemplāriem.


Tas iet komplektā ar krievu "dziļās dvēseles" mentalitāti - "ja za svoji slova otvečaju".