kad vairs nepiederu, tad atceros brīžiem tos laikus, kad vēl jutos piederošs - nemaz nebija sliktākā sajūta tāda paļaušanās un kopā būšana - man bija piederības sajūta, bet nekad nesajutos pats pazaudējies, jo nevienam nebija pat domas sajust pār mani kādu varu :) ..tādas muļķības man tikai tagad var galvā ienākt - un labi apzinos, ka kopā ar bailēm atdot brīvību, arvien tuvāk nāk brīdis, kad nevienam īsti nebūšu vajadzīgs :) Jo mums ir diezgan vienalga, kas notiek ar tiem, kuri mums nav piederoši vismaz sajūtu līmenī..tā gadās

bet vienalga - tā ir forša sajūta, ja nav jābaidās, ka vari pievilties! :) Ir lieliski justies mīlošam, bet tāpēc jau nav visas skrūvītes pa logu jāizmet laukā! :)

..miesa un dveesele nepieder nevienam, pat mums pashiem sava-iedota uz laiku, un riikojamies ar to kaa protam...
pieder izbaudiitaas sajuutas, kopaa pavadiitie mirklji un domas, savas domas par kopaa buushanu, ja taas paliek pagaatnee, taatad, atminjas, kuras pieder tikai un vieniigi tam, kas taas veelas saglabaat... jaa, taas mums pieder-atminjas pagaatnei, sajuutas tagadnei, sapnji-naakotnei... :))

jana- paldies, skaisti uzrakstiiji..

Tas cilvēks tāda dīvaina radība... ir brīži kad nu ļoti gribās kādam piederēt un šķiet nebūs nekā labāka par šo sajūtu, bet kad sāc piederēt, tad pēkšņi sāc spirināties tam pretīm un brēkt pēc brīvības... Un viss tikai tāpēc, ka visi esam nelabojami egoisti, kuri vēlās visu pakārtot savām vēlmēm, un melo tas, kurš saka, ka nav egoists...

Par egoismu taisnība.
Man brīžiem uznāk tādas lēkmes, ka pats sevi vairs nepazīstu

Biedre Harmonija, lēkmes mazinātu, vien kur tā dzīvo, tā biedrene Harmonija ??

beeda----biedre Harmonija ir tas pats biedrenei Tolerancei.. tie pashi griekji un romieshi..

krot----tachu -jaa - ir forshi ja vari dziivot kopaa ar domu, ka nebuus jaapieviljas, bet no otras puses taas ir atkal tikai personiigaas iluuzijas par otru cilveeku