Bet ja nopietni, kā īsti tur ir-nu beigti tie zobi bijusi teiksim, puse izravēta(nevis atstāti sapūsanai), tātad cilvēkam tādu vai citādu iemeslu dēl trūkst zobu!
Tam seko pasākums-jāgatavo tātad protēzes(ja nav miljonārs, un nevar ielikt kaut kādus tos skrūvējamos).
Tālāk seko jautājums-ja cilvēks jau pusmūžā (nevis 70 gados) nēsās to protēzi-tad kā?
Vakarā iedams ar mīļoto gulēt ieliks to rīku pie gultas glāzē vai?
Un no mīlas nakts ne smakas tak, ja tātad zobu nav?
Laikam rakstu glupības, bet es tā padomāju, vispār situacija šai tēmai diezgan sarežģīta...
Mēs varam daudz ko piedot, pieciest, samierināties ar trūkumiem tam cilvēkam, kurs mums ir desmitiem gadu blakus gājis, kopā ar mums novecojis..kopā radušās pirmās grumbas un riepiņas... un arī tās protēzes... jā!!!!
Bet vai spējam kaut ko tādu pieņemt svešiniekam, ar kuru mēgināsim dibinat kadas attiecības?
0
0