Manuprāt kopdzīve ir kopā būšana ar abpusēju piekrišanu.
Visvisādi brīnumi gan ir lasīti, ja viena puse vairs negrib būt kopā, jelkāda iemesla dēļ ir gan slepkavības gan pašnāvības, gan sūdzības prokuroriem, gan partkomiem.
Bet dēlu audzināšanā jau nav pārāk speciāli jācenšas. Bērni vērīgi seko un redz kas labs, kas slikts.
Un pieaugot izveidojas kādi ir.
No izvēlētas kopdzīves partneres drusku ir atkarīgs, kāds šis izveidojies vīrietis ir turpmāk, jo neapšaubāmi nianses mainīsies - kodols ne.
Sievietei savukārt derētu labi paskatīties - der šis kodols jeb ne.
Sieviešu naivā cerība, ka vīrieti pārtaisīs ir tas ko valadzētu mainī latviešu Sievietēs
Vienmēr esmu bijis nikns uz Blaunmani par viņa stāstiem un izveidoto filosofiju ( Kristīne u.c.), jo skolas laikā meitenēm izveidojas greiza misijas apziņa, kurai nepiepildoties, rodas prasība par vīriešu izmainīšanu