Staburag, patiesībā jau ir baigi tūdīgi iegrābties kādā krāpšanas čupā, es pilnīgi Tev piekrītu, nomazgāt to smaku nav iespējams, ja cilvēks vēlas sadzīvot ar savu sirdsapziņu, es pat nezinu, man liekas ir vajadzīga baigā dūša, lai atzītos tādā grēkā... no otras puses, ja tā padomā, tad varbūt lielāka dūša ir vajadzīga, lai to slēptu un mūžam ar neatklātu, saglabājot draudzīgas attiecības un nenodarot vilšanās sāpes draugam. Bet ko darīsi, ja ir sanācis tā? Kaut kā tak tā dzīve ir dzīvojama, ne Tu pirmais, ne arī pēdējais, kuram tāda klizma reiz ir gadījusies.
Esmu baigā egoiste, es noteikti nespētu dalīt vīrišķi ar citu sievieti. Kam man tāds viegli pārvietojamais vīrišķis no vienas gultas otrā?... ja viņš ir staigātājs, tad lai ar staigā un vieglu vien viņam to taciņu. Ne man tādu vīrieti vajadzētu, ne man arī tādu draudzeni tad, kam man sev līdzās cilvēku, ja nespēju viņam uzticēties? Var jau būt, ka neesmu tik stipra, lai spētu piedot krāpšanu, var jau būt, ka neesmu to iemācījusies, bet nu nespēju un viss, piķis un zēvele, bet tas egoisms ņem virsroku, tas arī valda pār mani.
0
0