Kā pārvērst sievu par dievieti?

Reiz dzīvoja vienkārši vīrs un sieva. Sievu sauca Anna un vīru Jānis. Kad vīrs atgriezās no darba, tad iekārtojās krēslā pie televizora un lasīja avīzi. Anna gatavoja vakariņas. Baroja vīru un burkšķēja, ka mājās neko lāgā nedara un maz pelna. Jāni kaitināja sievas burkšķēšana. Bet rupji viņš neatbildēja, tikai klusiņām domāja pie sevis: "Pati kā izspūrusi ragana un man vēl aizrāda. Kad precējāmies, tad pavisam savādāka bija - skaista, maiga... "
Vienreiz, kad sieva prasīja, lai Jānis iznes miskasti, viņš negribot izslēdza televizoru un iznāca pagalmā. Atgriežoties, viņš apstājās pie mājas durvīm un domās griezās pie Dieva:
- Mans Dievs, mans Dievs! Nelāga dzīve man iegrozījās. Vai tiešām visa atlikusī dzīve man jāpavada ar burkšķošu un nesmuku sievu?
Piepeši Jānis izdzirdēja kluso Dieva balsi:
- Dēls Mans, varu palīdzēt tev - burvīgu dievieti par sievu dot, bet kaimiņi redzēs tik krasas izmaiņas tavā liktenī un būs ļoti pārsteigti. Darīsim tā: tavu sievu Es pakāpeniski mainīšu, dievietes garu viņai dāvāšu un ārieni uzlabošu. Bet tikai tu atceries, ja vēlies dzīvot ar dievieti, tad tavai dzīvei ir jābūt dievietes cienīgai.
- Ak Dievs, paldies. Jebkurš vīrs var mainīt savu dzīvi dievietes dēļ. Saki man tikai, kad sāksi mainīt manu sievu?
- Nedaudz Es izmainīšu viņu jau tagad. Un ar katru minūti mainīšu uz labo pusi.

Ienāca savā mājā Jānis, apsēdās krēslā, paņēma avīzi, televizoru atkal ieslēdza. Bet tikai nespēja izlasīt ne rindu. Deg nepacietībā paskatīties - vai kaut mazliet ir mainījusies sieva?
Viņš piecēlās, atvēra virtuves durvis, pieslējās pie sienas un sāka uzmanīgi pētīt savu sievu. Viņa stāvēja ar muguru, mazgāja traukus, kas palika pēc vakariņām. Anna sajuta skatienu un pagriezās pret durvīm. Viņu skatieni sastapās. Jānis pētīja sievu un domāja: "Nē, nekādas izmaiņas ar manu sievu nav notikušas". Anna, ieraugot vīra neparasto uzmanību un neko nesaprotot, sakārtoja matus, samulsa un tad jautāja:
- Ko tu, Jāni, tik uzmanīgi skaties uz mani?
Vīrs pats samulsa un neizdomājot ko citu teikt, izdvesa:
- Tev varbūt traukus palīdzēt nomazgāt? Iedomājos es..
- Traukus? Man palīdzēt? - klusi pārjautāja izbrīnījusies sieva, - es jau paspēju nomazgāt.
"Nu skat, kā acu priekšā mainās,- nodomāja Jānis, - piepeši palika daiļāka". Un sāka ar dvieli slaucīt traukus.

Nākamajā dienā ar nepacietību Jānis steidzās mājās. Ak, dega nepacietībā, lai redzētu, kā viņa burkšķošo sievu pārvērš par dievieti.
"Bet ja nu dievietes viņā ir jau daudz? Bet es vēl nekā neesmu mainījies. Visam gadījumam nopirkšu ziedus, lai kaunā nekristu dievietes priekšā". Atvērās mājas durvis un samulsa apburtais Jānis. Viņa priekšā Anna stāvēja brīvdienu kleitā, tajā pašā, ko viņš nopirka gadu iepriekš. Skaista frizūra un lenta matos. Viņš apjuka un pasniedza ziedus, nenoraujot skatienu no Annas. Paņemot ziedus, viņa nolaida skropstas. "Ak, cik skaistas dievietēm ir skropstas! Cik rāms ir viņu raksturs! Cik neparasts ir iekšējs skaistums un āriene!". Un bija pārsteigts Jānis, ieraugot uzservētu galdu ar degošām svecēm, divām svētku glāzēm un dievīgi smaržojošu ēdienu.
Kad viņš apsēdās pie galda, arī Anna pretīm sēdās, bet piepeši piecēlās un teica:
- Piedod, es aizmirsu tev ieslēgt televizoru un, lūk, svaigas avīzes tev nopirku.
- Nevajag televizoru, avīzes ar man negribās lasīt, tajās ir viens un tas pats, - Jānis sirsnīgi teica, - tu labāk izstāsti, kā gribi pavadīt rītdienu?
Apmulsusi Anna jautāja:
- Un tu?
- Divas biļetes mums nopirku uz teātri. Bet pa dienu varbūt gribēsi pastaigāties pa veikaliem? Ja jau uz teātri iesim, tad vajag sākumā uz veikalu aiziet un nopirkt tevis cienīgu kleitu.
Gandrīz neizspruka no mutes vārdi "dievietes cienīgu kleitu". Viņa priekšā pie galda sēdēja dieviete. Viņas seja staroja no laimes un acis spīdēja. Apslēptais smaids mazliet jautājošs likās.


- Ak Dievs, cik tomēr ir brīnišķīgas dievietes! Bet ja viņa kļūst daiļāka ar katru dienu, vai spēšu es būt viņas cienīgs? - domāja Jānis. Un piepeši kā zibens viņa galvā parādījās doma: "Ir jāpaspēj! Jāpaspēj, kamēr dieviete ir blakus. Vajag lūgt, lai viņa bērnu no manis dzemdē. Bērns būs no manis un daiļākās dievietes".
- Par ko aizdomājies, Jāni? Redzu satraukumu tavā sejā... - Anna jautāja vīram.
Viņš sēdēja satraucies un nezināja kā lai pasaka par slēptāko. Vai tas ir joks - prasīt bērnu dievietei! Tādu dāvanu Dievs nav viņam solījis. Nezinot kā pateikt par savu vēlēšanos, Jānis piecēlās un sāka tirdīt salveti, beidzot sarkstot izdvesa:
- Nezinu... Vai var... Bet es... teikt gribēju... Jau sen... Jā, es vēlos bērnu no tevis, daiļā dieviete.
Anna pienāca pie vīra. Pār sārtiem vaigiem sāka birt laimes asaras. Uz Jāņa pleca roku uzlika, ar karstu elpu dedzinot.
"Ak, kāda bija nakts! Un kāds rīts! Šī diena! Tik pasakaina ir dzīve ar dievieti!", domāja Jānis, jau otro mazbērnu vedot uz pastaigu.