Prieks, ka kāds ļaujas un lido :)

Piekāšu.
Cilvēks ir tas pats dzīvnieks, tik dažreiz, uz kādu brīdi, kaut ko jūt. Un, tas pats, no zinātnes puses ir raksturojams, kā bioķīmisks process smadzenēs. Ta kā- piekāšu.
Un - nodevīgāku lopiņu par cilvēku, grūti atrast.
Pasakas.
Piekāšu.

josič, netrako... būs labi... JĀBŪT LABI

Nu nu.

Negribu vairs ne labi, ne slikti. Gribu reāli. Lai var dot vaļā visu savu dusmu, lai nevestos uz saldajiem, modrību aizmālējošiem tekstiem. Tam nav vērtības.

josič... sav mūž šitādus vārdus neesmu teikusi... bet tagadiņ teikšu- ... sāc ar sevi... (vot, dura psiholoģe atradusies... )

Sākt ar sevi- ko?

Noormāli, jocish... izdusmojies tā labi kārtīgi... tad jau atkal būs ok.

Mice- nekad vairs nebūs ok. Neticu, sugai, kurus dēvē par cilvēkiem.

Vai traks! Tak ne jau pilnīgi visi vienādi... ir jau pa kādam normālam.

... jos... par cilvēku sugu-kā tādu-tak nav stāsts... vai ne
... sākt ar sevi... nu, kad man kas saiet šaizē, vienmēr piedomāju-a, ko es ne tā darīju... un tad sāku saprast, par ko pret reakcija tāda... bet nu viennozīmīgi, ir lietas, ko nepiedod-rēķini kā gribi...

Mice- normāli ir, kamēr Tu nepielaid sev tuvāk.
Gaars- tiesa. Ir lietas, kas lielāko ties atkarīgs no paša. Viss ir mijiedarbība, reakcijas uz notiekošo.
Mana reakcija uz notiekošo ir šāda. Neticu cilvēkiem, neuzticos. It kā cilvēks, bet, a iekšā puveklis.

Vienalga nevar būt, ka visi ir tādi... Meklē citu!

Mice- neesmu meklētājs. Neciešu tos tipus, kuri nēsājas pa pasauli meklējot ’’īsto cilvēku’’.
Pieņemu to, ko dievs devis. Tātad tā vajag. Varbūt, tieši tam, lai acis atverās, un sirds saprot- hoo is hoo.

Autorīt, lūdzu piedod, ka bez atļaujas pārpublicēju
"Uz rudeni...
Ar vīgriezēm es tevi sveicu,
Jo ievas ir jau vītušas,
Nu piedod, kad to nepateicu,
Kad tās vēl bija ziedošas.

Nu redzi, ka jau liepu zaros
Vairs nedzird bites sanošas;
Jau vakaros tik diezgan garos
Man vāzē rozes vītušas.

Uz rudeni jau dienas steidzas,
Jau rudzu vārpas pilnbriedā.
Tā skaistais vienmēr ātri beidzas,
Jau rudens kvēlo saulrietā...

Degs asteres kad sārtās liesmās
Un strazdi baros pulcēsies,
Man ilgas skanēs dzērvju dziesmās,
Kas augstu gaisos pacelsies.

Ar viršu ziediem tevi sveikšu,
Jo vīgriezes būs vītušas,
Kaut neko tev vairs nepateikšu –
Būs sarmas rozes plaukušas."
Vārdi, vārdi - laikā nepateiktie, nesadzīrdētie, nepareizi saprastie, varbūt pat reizēm atpakaļ "atsviestie"...
Un vēl viens cilvēks tepat Tautiņā vienā blogā teica - Taisnību saka tikai muļķis - es nekad taisnību neesmu teicis un to nenožēloju". Josich, varbūt arī Tu gaidīji lai Tevi uzmin, tā bez vārdiem??
Un ja puveklis bija, tad priecājies, ka neiegrābies.:)

Hmmm... josich, tātad Tu domā, ka neko labāku neesi pelnījis? Vai varbūt tomēr, tiešām, sāc ar sevi... Ja neesi meklētājs, kaut kāds kompromiss jāatrod...

Jā- visu saraut, iznīcināt, sagraut.
Tikai tīrā laukā var kas izaugt.

Izārdīties, izlaist sāpi ārā, nonākt līdz pridelam, lai saprastu- ka dzīvs.

Traki... vai, tiešām, nekas nav labojams?

josich, varbūt tas septiņdesmitgrādīgais bija krutka ...

Inguci- nemuldi!!!!!
Ire tīra manta! Un, nemuldi-es ir skaidrs, , varu viubrēt!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!