jā, par stopiem.. gāju toreiz savus 12 km, bez stopēšanas apstājās mašīna blakus, un sāka lūgties vīrietis, lai kāpju iekšā. man tālu esot ejams (bija jau arī, nolāpīts) pa vientuļu meža ceļu, viņš varot aizvest. es tik duru tālāk, acis izsprāgušas, bail. bet, kad šis roku uz sirds uzlicis teica - daže jesļi umoļaķ buģeķe, ņebudu vas nasilovaķ. tad gan apsmējos un kāpu iekšā. telefona numuriņu gan paņēma. bet nekas jau tur īpašs nesaveidojās.. tak jau - esļi daže umoļaķ..
0
0