Vot to gan, Alegre, nesapratām Vismaz es noteikti nē. Kas ir dzīve un mīlestība, es patiesībā sapratu daudz vēlāk, bet tas jau ir cits stāsts

alegre, tās, kuras te tagad diskutē par obligāto dienestu, nez vai bija tās, kuras domā, ka šaudīšanās iemāca mīlestību. paskaties tak atpakaļ, ko tad nu kura ir teikusi..

..cik atceros, padomju laikos obligaatajaa dienestaa iesauca liidz 28 gadiem-taaka 2 beerni un augstskolas bija glaabinjsh tikai uz laiku... jaa, vidusskolu beidza 17, 18 gados-ne taa kaa tagad-gandriiz jau 20...

jana, a kur tad tie divi bērni palika, ja uz laiku?

alegre..un ari vidusskola mums bija militara apmaciba..ja kas man patika..
seviskji automata jauksana un saliksana..un soljosana..un pargajieni
mums bija dikti feins skolotājs...

a tai augstskola gan nepatika... tur to4 bija kaut kadi ..nu lab nesacisu..kadi ..

haijana... man shkjiet, ka bija noteikts beerna vecums, liidz cik gadiem nedriiksteeja iesaukt... tad jau dekreeta atvaljinaajums nevilkaas 3 gadus... izspieda un uz darbu...

un praktiski visi veci viriesi skaitijas militāraja rezervē..vareja iesaukt, ja kas..
kā piemeram uz Cernobiļu

anks... liidz 40 gadiem...

jana nu pec 40 jau nekam vairs neder

Kad mēs precējāmies, mans vīrs jau bija nodienējis, 1984. gadā viņu gribēja savākt uz kaut kādiem sboriem, man tikko bija piedzimis bērns un es pēc labākajiem krievu sieviešu paraugiem ar zīdaini aizgāju uz kara komisariātu un uztaisīju tur nelielu teātri, notēlojot izmisušu, raudošu sieviņu ar brēcošu bērnu. Tas nabaga ofiņš vēl mani mierināja, teica: ņevolnuiķes, vsjo buģet v porjadki. Un bija arī, nekādos sboros manu vīru neiesauca

haijama, es jau neteicu, ka kāds tā domā. Es vienkārši jautāju - vai saistībā ar tēmas pieteikumā izteikto apgalvojumu, ka dienests iemāca "kas ir mīlestība un dzīve", šeit dienestu izgājušās sievietes var man (kā jau LV sistēmā augušam bērnam) pateikt, vai tā patiesi arī ir vai tomēr tās ir muļķības par to dzīvi un mīlestību :)
Reku junonai neiemācija - jautājums - kā ir citām? :)

aksun, ok ok, sapratu, man knapi 30 pāri :) mums tas viss bija citādāk :)

jā un ik pa laikam paņēma uz mēnesi ’’partizānos’’/atminos man bērns bij pavisam zīdainis, kad veci iesauca, veselu mēenesi šņabi dzēra turpat kaut kur pa Pierīgas mežiem... a ko citu viņiem tur darīt-no darba brīvs, no sievas aizmucis, autiņi nav jāpalīdz tīstīt... tā saucās laikam kā tāda iemaņu atsvaidzināšana vai kas?

Es ar karaklausīgā... Par to atmiņu maz.. Kaut kā pats no sevis tas notikās... Bij lietas, kas vairāk dzīvi izkrāsoja... Bet par tiem puišiem, kas pa īsto bija armijā... Ne jau tikai negatīvais... Daudzi patiesi aizgāja kā zēni, pārnāca kā vīri... Atceros, kas biju 11.klasē, mums par klases audzinātāju ielika jauno skolotāju no fizkultūras institūta. Forši bija, lai ar no audzināšanas viņam sajēga bija maza. Bet cik mums bija žēl, ka šo jau novembrī paņēma armijā... Nelīdzēja ne padsmit raudošas meitenes, ne sieva...

nu bet re ka risinaja demografisko jautajumu..cik bērni nemaz nebutu piedzimusi, ja ne sis likums

alegre... sievieteem tie bija gaidiishanas sveetki... nu ja gaidiija un sagaidiija, tad jau miileeja ar!!!...

alegre, mēs tie riktigie padomju cilveki vispar esam ruditi..un daudzpusigi..
protam gan smoret, gan saut, gan evelet..
un no nekā uztasit kaut ko...
utt...

divi bērni un nebij jāiet armijā, un ja jau bija parauts prom-un otrais piedzima- tad tika mājās...

un AK jaukt un likt kopā man arī skolā patika... pārējais gan nekas no tā nepatika. skolotājs bija atvaļināts krievu militārists, kuram nebija matu- bij kaut kādā sakarā ar starojumu ticis.un latviski nerunāja... koroč, tās mums bija atsēdēšanas stundas-un ķeksīšus liecībā dabūja visi...

anksu, to visu es ar māku, ne tikai padomju cilvēki :D

pa PBK..rada incantu raidijumu..par 1984.gadu... intersanti kad visu ta atgadina..
par vidikiem..un vel visu ko