... nezinu kā citām, bet, kad man bija 18 arī viņam bija 18, mums kopā bija labi, jo mēs dzīvi baudijām kā brīnumu, katru dienu kaut kas jauns... kad man bija 30, sapratu, ka viņš ir palicis kaut kur aiz manis, es esmu solīti priekšā, man joprojām gribējās uzzināt kaut ko jaunu, un tad bija cits, viņam bija daudz vairāk kā man. Katru vārdu, kustību tvēru, tas bija ļoti piesātināts laiks, bet... arī tas beidzās, jo... es ātri mācos:)), kad bija 37, viņam bija 26... man bija labi, es jutos, kā maza meitene un gadi ritēja atpakaļ, un viņš mani uzlādēja ar savu enerģiju, drosmi dzīvot, mācījos aizmirst būt pareiza, prātīga, atkal gribējās būt tai 18 gadus vecajai meitenei, tikai klāt bija nākuši daži gadi, kuri iemācīja arī to, ka ne vienmēr viss ir tikai balts kā tajos pirmajos 18, biju iemācījusies, ka reizēm mēdz būt arī pelēks un pat melns:)
Tagad? Tagad man blaku l vajag kādu ar kuru kopā nebūtu jābaidas no krunciņām, sirmiem matiem, kādu, kurš tāpat kā es reizēm pamostos ar muguras sāpēm, kuram jau grūti ar vienu piegājienu būtu uzkāpt pa Siguldas trepēm, mēs ietu roku rokā:), , man nebūtu jākautrējas par smago elpu, kad tas jaunais būtu tikai tā mazliet iesvīdis:), tādu ar kuru parunāt par 70, 80:) par diskotēkām, kolhoziem, sviesta rindām:) nav svarīgi, ka gultā varbūt viņš nevar tās 4reizes, bet ... arī es nevaru:))))lūk, laikām tāpēc tieši es nevēlos tos 30 gadniekus:) viss jau ir bijis un laiks baudīt mieru:)/tīri subjektīvi/
0
0