Vīrs mani aplipināja ar zarazu, kad gaidīju bērniņu... Izraudājāmies, nosolījās, ka apkārt vairs neies... bet nekā, visu laiku aizkavējas darbā, skolā... Interesantas sms nāk uz mobilo... Netā ilgi sēž... sajūta, ka mēs viņam neesam vajadzīgi... Man tas tik sasodīti sāp.. Pārstāsta kautkādai draudzenītei visu ģimenes dzīvi... Es nesaprotu, piedāvājos iet katram savu ceļu, bet nē, gribas viņam ģimeni... Iekšā viss sagriežas..Bet kur tu iesi ar bērnu.. Varbūt atmaksāt ar to pašu... Varbūt viņam arī būs sāpīgi... Tik ļoti gribētos atkal izjust mīļumu, iekārojamību..Satikt cilvēku pie kura pleca pieglaužoties varētu justies mīlēta.. Varbūt tad arī manā smilšu kastē iespīdētu saulīte...