... putniņ... mēs te varam dot padomus... bet izvēli var pieņemt tikai TUUUUUUUUUUUU!!!!!!!!!Neklausies ne meitu, ne tautiešus... domā pati...

alana
... taa jau ir, ka leemumu jaapienjem man pasai... bet ko lai dara, kad praats saka, ka daru pareizi... bet sirdii ir ljoti, ljoti skumji...

alan, protams, ka pašai jādomā, taču zinu, cik grūti ir pieņemt šādu lēmumu. Un zinu, cik ļoti liels atbalsts ir pieugušu bērnu atbalsts šādam lēmumam. Bērni ir daudz redzīgāki un spriestspējīgāki nekā mums šad tad liekas. Un visi bērni grib redzēt savus vecākus laimīgus, jo mīl viņus un novēl labāko, ja nav izaudzināti par egoistiem.
Un kāpēc bieži sieviete ir skrējusi, mainījusi darbus, kāpusi pa karjeras kāpnēm? Dažkārt ambīciju dēļ, jā. Bet dažkārt tāpēc, ka vīrietis nevēlas kustēt, attīstīties un nodrošināt bērniem NORMĀLU (pat ne pārticīgu) dzīvi, iespējas... Un ko tad darīt? Sieviete kļūst par pelnītāju bērnu dēļ. Un tad arī attopas - viss, ko viņa ir darījusi, viņam nav bijis vajadzīgs, tas bijis vajadzīgs viņai un bērniem.

... Pagaidi ... lai kads laiks pāries... un pajūti uz kuru pusi Tev būs vēlme- pie prāta... vai pie sirds!!!Bučiņa Tev... par to, kā Tu šo jautājumi meģini risināt!!! Viss būs labi NOTEIKTI!!!!!!!!!!!

... žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri(nemelēšu kas to teica, vnk.atcerējos)... varbūt kādreiz vajag ļauties kam tādam, neanalizējot, ko bērni, kaimiņi, radi, tantes, vietējā veikala pārdevēja un ciema pastniece domās

..un visskumjāk b~ūs tad, ja nodzivosi vēl pardesmit gadus šādi... un tad attapsies, ka nu jau pat mazbērni izauguši... bet pašai sirds tukša...
... un tad jau gan iespējams, ka b~ūs mazliet par vēlu..
... bet varb~ūt pat ne..

alana


... paldies, par labajiem vaardiem un zinu, ka buus labi... tikai zini, reizeem gribas, lai uzreiz buutu viss stokos, lai ir cilveeks, kas tevi noveertee un saprot, bet briinumi nenotiek... diemzeel

nu nekad jau tā nav, ka pilnīgi vienalga, kas blakus...
... kaut kas taču kādreiz bija? varbūt kopīgi atcerēties un padomāt kas maināms? svingerus un jaunas dēkas vienmēr atradīsi, taču manās acīs ir vērtība tiem pāriem, kas spēj saglabāt jūtas-kaut vai tikai cieši draudzīgas, visas dzīves garumā...

inkognitoo



... jaa protams, ka beerni veelas redzet savus beernus laimiigus... bet mani baida tas fakts, ka beerni kaut kaa strikti ir nostaajusies pret teevu... kaut kur pagaisa viss kas bijis labs, vinji kaut kaa visu redz melnaas kraasaas un nemegjina nekaadiigi attaisnot teevu... sajaa probleemaa vinjiem liekas, ka ir vainiigs vinjs... un to es nekaadigi neveelos...

sascha


teiksu, ka arii es taa domaaju visu laiku, ka vieglaakais celjs ir izskjirties... bet visaas probleemas var risinaat... bet diemzeel esmu kljudiijusies, jo viens karotaajs karaa nav karotaajs

..nav gan...
nu tad labāk saņemties un iet katram savu ceļu...
vienīgais, kas mani atturētu šķirties, ir tas, ka manai otrai pusei būtu kāda neārstējama slimība... bet arī tad, lai es būtu viņam vienmēr laba un smaidoša, var atrast risinājumu... kopīgi vienojoties...
tagad teikšu atklāti, kas pielika punktu manam lēmumam šķirties( padzīvot atsevišķi).. manā dzimšanas dienā viņš nopirka nevis mūzikas centru kā biju iedomājusies, bet gan zāles pļāvēju...

Putnin, ir vērts izrunāties ar bērniem aklāti, atzīt arī pašai savas kļūdas, kas mums katram ir. Bērni vēro, neizrunātās, neskaidrās lietas ģimenē, dzimtā apliek kā lamats, kurās iekrīt nākamā paaudze. Ja Tu spēsi redzēt bērnu tēvā cilvēku ar plusiem un mīnusiem, tad arī bērni to redzēs.
Citas cilvēks blakus uzreiz... parasti tas ir kā plāksteris, kas aizpilda nepiepildītos robus cilvēka emocionālajos kambaros. Tā jau ir vajadzība, lai kāds palīdz atgūt pašvērtību. Lai atkal sāktu justies iekārojams, savam dzimumam atbilstošs... Ja abi to saprot un pieņem, kas tas īsti ir, varbūt kādu laiku tā var... bet diemžēl tas otrs cilvēks mēdz pieķerties... un tad ir nepatīkami... labāk bez solījumiem...

sascha

... padziivot atseviskji... diivaini skan... bet zinu, ka peec padziivosanas atseviskji sekos skjirsanaas... jo vairaak nekas nevarees saglabaat attieciibas, lai kaa tu to veeleetos, jo taa plaisa bus lielaaka... un ja cilveeks vispaar neveelas izrunaaties, jo uzskata, ka viss ir ckniekaaa, tad ja nav jeegas vispaar nekam

inkognitoo


ar beerniem es visu laiku runaaju, meegjinu vairaak pozitiivi runaat par teevu, bet diemzeel pagaidaam vinji mani nedzird, kas saistaas ar vinju teevu un tas ir saapiigi, ljoti, jo buutiibaa teevs ir un paliek teevs un taads vinjs arii paiks, kaut gan ir zaudeejis kontaktu ar beerniem... vinjs vnk sevii iesleedzies

... ir 2 varianti-

... nav labi, ej projām
... ir labi, dzīvo tālāk

... un viss, kas notiek, notiek uz labu!

Ja viss buutu tik vienkaarshi- nav labi, ej projaam.!

Par tiem variantiem- labajiem vaardiem- pilnīgiu piekritu!
Te vidusce~ļa tomēr neb~ūs...

... kad cilvēks jūtas nepārliecinošs savās pozīcijās, tad meklē psihologus, zīlniekus, astrologus, utml...
... tikai pats sev var palīdzēt, neviens cits tavu dzīvi neplānos...

... pie šīs atziņas nonāk ikviens- laika jautājums...

Tu pati atbildēji - viņš ir aizvainojies un sāpināts, viņa uzvedība ir kā bērnam - primārās emocionālās reakcijas. Tas ir kā klapes zirgam uz acīm - neko neredzu un negribu ne redzēt, ne dzirdēt, lieciet man mieru, es tas sliktais... Noslēgšanās viņam pašam sāp, sāp visiem. Tas jums pašiem jāatrod, kā bērniem to izskaidrot un meklēt ceļu, atslēgt tēva sirdi. Bērniem šajā gadījumā iznāk būt pieaugušākiem nekā tēvam... skarbi...
Man ir līdzējusi doma, ka katrā cilvēkā ir daļiņa no Dieva (Radītāja/Sākotnes/Pirmsākuma... sauc, kā gribi). Un man ir iespēja katrā cilvēkā ieraudzīt to viņa "Dieviņu" - viens ķildīgs, viens dzīvespriecīgs, cits stiprāks, cits vājāks... nu tāds viņš ir, nu un? Vai tādēļ vērts dusmoties? Tā viņa piere, tie viņa puni... Es varu to tikai pieņemt, bet ne pārtaisīt... Pasniegt roku - ja pieņem, labi, ja ne - iet tālāk...

Es tomēr uzskatu, ka ir vērtības, kuras stāv pāri visam. Es neesmu balta un pūkaina, es atļaujos darīt to, ko daudzas manā vieta nedarītu, jo tā tak nevar, tas tak ir slikti, utt., utjpr. Bet es daru tā, kā man ir labāk. Ko nevar dabūt no vīra, to var dabūt no cita, bet visam, kas mums ar vīru ir kopīgs, ir pārāk liela vērtība (gan morāla, gan materiāla), lai tā vienkārši atmestu ar roku un aizskrietu prom. Manā gadījumā tas varbūt ir savādāk, jo atšķirībā no Putniņa un viņai līdzīgajām, es skaidri zinu, ko es gribu un kurš man to var dot. Varat nosodīt un lamāt mani, bet es dzīvoju tā un netaisos neko mainīt