Nesen dzirdēju interesantu domu: Vīrietis un sieviete ir tā veidoti, ka pazemo viens otra vērtības.
Kā tas izpaužas dzīvē? Sievietei uzdevums būt attiecību mikroklimata veidotājai, ja viņa pārāk koncentrējas šo attiecību kopšanai, vīrietis tās pazemo: sāk rīkoties ārdoši, protestē dažādos veidos. Ja sieviete akcentē bērnu audzināšanu, vīrietis sāk izvairīties no tā. Ja sievietei svarīga vīrieša pārveidošana, viņš speciāli sāk rīkoties pretēji. Ja sieviete zemas pašcieņas dēļ sāk ubagot vīrieša mīlestību, izdabājot viņam, viņš pazemo sievieti pašu.
Ja vīrietis koncentrējas tikai uz savām darba, pašizaugsmes lietām, sieviete sāk pazemot viņa centienus, ja vīrietim hobijs aizņem visu viņa brīvo laiku, sieviete sāk pazemot to, ja vīrietis neizprot sievietes psiholoģiju un definē tikai savus spriedumus vai pamācības, sieviete sāk pazemot tos. Nu tā kaut kā...

Patiesībā pazemošana notiek neatkarīgi no inteliģences līmeņa, izpausmes varbūt rafinētākas.
Jēga jau laikam ir tajā, ka mēdzam aizrauties un aizklīst, aizmaldīties kaut kādā virzienā, un tad ir nepieciešams, ka otrs parāda karti: hei, ceļa mērķis ir maķenīt vai pavisam uz citu pusi.
Tik laikam atkarīgs, kā protam vienoties par ceļa mērķi, un kā to karti parādīt: aizvainojoši, uzmundrinoši, konstruktīvi, pacietīgi...

Ko Jūs par to domājat?