mariins - piekrītu - var noliegt visu, bet jēga tad dzīvot? Ir lietas, kam piešķirama lielāka nozīme, kam mazāka, kas kuram svarīgas, kas nesvarīgas. Izpausmes veidi un paužamais, paldies Dievam, ir tik dažādi! Es varu izvēlēties, ko kam un kad paužu, vai tad ne tā?
Maskas, khm... diemžēl mūsu sabiedrībā cilvēki tās tā pieaudzējuši, ka tās kļuvušas par otru, trešo un padsmito ādas slāni, turklāt tā, lai tik neatšķirtos no bara, ka nespēj pieņemt, ja kāds dzīvo bez maskas.
Vakar skatījos filmu par Hepbernu, arī tur izskanēja doma: Mēs nedrīkstam atļauties rādīt, ko jūtam.
Tas gan bija titula nosacījums, taču šodien citi apstākļi, citi vilku bara likumi, taču tik grūti atteikties no patiesuma. Diemžēl.
Pats stulbākais, ka tā mēs neiepazīstam paši sevi - kas es īsti esmu, kas man īsti nepieciešams, vai es esmu sev tik drosmīgs pateikt pats sev, izvērtēt, kas man traucē sasniegt to, un reāli rīkoties. Un ja arī kāds sāk, tad pertī maskainis, kas nav gatavs tās noņemt. Un interesanti, ka neļaujas palīdzībai tās noņemt.
Ir arī cita problēma - pastāv iespējamība, ka iepatīkamies, iemīlamies maskās, vai arī tā, ka ar trenētu aci iemīlam to, kas slēpjas zem maskas, bet otrs negrib to masku ņemt nost...