vienu klopi gan atceros... tā bija bankā... tad vēl jauna biju...
chomi no kincenes bija aizgājuši strādāt par apsargiem vienā no nelielām bankām...
šiem pa vakaru garlaicīgi un zvana,ka viens derēja ...
ar vīru,viņa diviem draugiem tika nocelts 21.autobuss no maršruta,lai pievizinātu mūs pie tās bankas...
sākums kā pie ļaužiem... iedzer,aprunājas... bet aiziet dažam labam širmis ciet un tad gan sākās...
viss gāja ņigu ņagu... sajūtas baigas... kas ar ko sitās vairs nebija saprotams...
no tā stresa ķēru somiņā gāzes baloniņu un pūtu acīs,reakcija nulle... lai ari bija it kā nervus ķerošā gāze...
izrādās,ka uz dzērušiem neiedarbojas...
nu paldies dievam,ka neviens netika arestēts,zilas acis gan bija... stress ne pa jokam ...
beigās izradījās,ka mans vīrs bija padomājis,ka viens no tiem chaļiem ir mans mīļākais...
žēl,bet nepareizais dabūja pa aci...
bet varbūt,ka labi arī tā...